2026. gada 19. janvāris
Vārdadienas:
Andulis, Alnis



Dienas lasījums

Vārdi, ko Es jums runāju,
ir gars un dzīvība.
Jņ 6:63

Taujāsim jau šodien,
ko saka Kungs.
2L 18:4

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00


Bībeles stunda
svētdienās pēc dievkalpojuma

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītāji

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Tālis Freimanis
E-pasts: talis.f@tvnet.lv
Tālr.: +371 29608801

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213


Atbalsta grupa alkoholiķu tuviniekiem un draugiem
Otrdienās 18.30
Pieteikšanās: 29424229
alanon.org.lv >> 


lelb.lv >>



diakonija.lv >>


Brīnišķīgais noslēpums. Mt 28:18–20 (Trīsvienības svētkos)


Trīsvienības svētki ir viena no tām dienām baznīcas gadā, kad mēs esam aicināti nostāties Dieva priekšā ar īpašu pazemību un pielūgsmi. Šodien Dieva vārds mums atklāj ne tikai kādu Dieva darbības aspektu, bet Viņa būtību – Dievu, kas ir viens, un tomēr kopībā – Tēvs, Dēls un Svētais Gars.

Trīsvienība nav tikai sarežģīts teoloģijas priekšmets. Tā ir ticības subjekts un objekts – patiesības balsts un pamats. Kā mēs to redzam Evaņģēlijā – Kristus, pirms uzkāpšanas debesīs, mācekļiem sacīja: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā.” Nevis vienkārši kristīt “kristīgās ticības” vai “Dieva vārdā”, bet šīs Trīsvienības mīlestības vārdā. Jo kristība iegūst jēgu vienīgi tad, ja caur to topam uzņemti Svētajā kopībā. Kristībā mēs tiekam iegremdēti Trīsvienības dzīvē. Tēvā, kas mūs radījis un dāvājis dzīvību. Dēlā, kas mūs izpircis un atjaunojis. Svētajā Garā, kas mūs atdzemdinājis ticībā, mācīdams un atgādinādams visu, ko Dievs Kristū mūsu dēļ ir paveicis.

“Savu mieru es jums dodu(..) ne tā kā pasaule dod.” Jņ 14:23-31a


Šie Jēzus vārdi ir kā mūžīgs avots dvēselei, kas meklē patvērumu nemierīgā laikā. Un varbūt tieši šodien, Vasarsvētkos, mēs uzlūkojam šo apsolījumu daudz skaidrāk. Jo šī diena ir kā logs uz debesīm – brīdis, kad Dieva Gara elpa* kļūst sajūtama katram, kas atvēris savu sirdi Kristum.

“Kas Mani mīl, tas turēs Manus vārdus, un Mans Tēvs viņu mīlēs, un Mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu.” Šajos vārdos atklājas Kristīgās dzīves būtība. Ticība nav vienkārši rituāls vai zināšanas, bet attiecības – Dievs iemājo mūsos. Jēzus nesolīja attālinātu iesaisti mūsu dzīvē, bet klātbūtni, kas ir tuva, personiska, pastāvīga un mieru sniedzoša. Vasarsvētki ir šīs klātbūtnes apliecinājums. Svētais Gars nav tikai spēks vai iedvesma – Viņš ir paša Dieva klātbūtne, kas pārveido mūsu sirdi par dzīvu templi.

Dziedi Dievam! Jņ 16:5–15

Mīļā draudze! Šī svētdiena nes Cantate vārdu, kas tulkojumā nozīmē – dziediet. Tas ieskanas arī Introita dziedājumā: “Dziediet Kungam jaunu dziesmu, jo Viņš ir darījis brīnumus.” 1 Šie Vecās derības dzejas vārdi iezīmē nedēļas pirmās dienas tematiku – Dieva taisnība ir glābjoša. Kristus ir nācis pasaulē, nevis lai to pazudinātu, bet, lai glābtu. Un tas ir brīnums! Tāpēc pamudinājums dziedāt nav bezrūpīgas noskaņas izpausme. Tā ir ticības balss, kas teic Dieva darbus – Viņa žēlastību un līdzcietību.

Mīlestības nakts. Jņ 13:1–15

jesus_washing_apostles_feet2 
Mīļā draudze. Zaļās ceturtdienas evaņģēlijā viss ir citādi. Tas ir piepildīts ar noslēpumu, klusumu un virkni nozīmīgu darbību – Kristus pieceļas no galda, novelk virsdrēbes, apsien priekšautu, ņem ūdens trauku un mazgā kājas mācekļiem. Tas nav formāls žests. Tas ir vakars, kad Jēzus – pati mīlestība – nometas ceļos pie mācekļu kājām. Jo “tā kā Viņš mīlējis savējos, kas bija pasaulē, tā Viņš tos mīlēja līdz galam.” Šis ir vakars, kas piesaka rītausmu kaut kam pilnīgi jaunam.

Pēc Jāņa rakstītā Jēzus šajā vakarā pirms mielasta zināja, ka “ir pienākusi Viņa stunda, no šīs pasaules iet pie Tā Tēva.” Viņš zināja, no kurienes nāk, un kurp dodas. Zināja visu par saviem mācekļu, no kuriem viens – Jūdas Iskariots – drīz piecelsies no galda, lai dotos nodot savu skolotāju. Pēteris, trīs reizes dievodamies un lādēdamies, Jēzu aizliegs. Un pārējie, bailēs bēgdami, Viņu pametīs gūstītāju varā. Bet Viņš, neskatoties uz notiekošo, tos aizvien mīlēja!

Vai es esmu, kas es esmu? Jņ 8:46–59

Šodienas evaņģēlijs apraksta neprātīgāko judikatūras uzdrīkstēšanos cilvēces vēsturē. Tā nav tiesa, kur cilvēks tiesājās ar sev līdzīgu, šeit uz apsūdzēto sola atrodas Dievs. Jēzus stāv Tempļa pagalmā, apliecinādams patiesību, bet ļaudis izvirza apsūdzības pret to, kas pats ir Patiesība. Drīz vien sprieduma aprises kļūst skaidras – Viņam ir jāmirst! Taču patiesība ir paradoksu pilna – tas, kurš pasludina nāves spriedumu patiesībai, notiesā uz nāvi pats sevi. Kā ir rakstīts: “Tiesas spriedums ir tāds, ka gaisma ir nākusi pasaulē. Bet cilvēki bija iemīlējuši tumsu vairāk nekā gaismu, tādēļ ka viņu darbi bija ļauni.” 1 Tas, kas patiesi mūs dara brīvus no nāves tumsas, ir tieši Patiesība. Kā Jēzus sacīja: “Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Par šo tiesu un patiesību ir šodienas evaņģēlijs.

Maize trūkumā un pārpilnībā. Jņ 6:1-15


scale_1200a 
Šajā Laetare svētdienas Introitā mēs lasām vārdus, kas mūs ved prom no skumjām pretī gavilēm. “Priecājieties par Jeruzalemi un gavilējiet par to, līksmojiet varen par to visi, kas bijāt noskumuši; Es priecājos, kad man teica: iesim Tā Kunga namā! (..) Vēliet Jeruzalemei mieru!” 1

Šie pravietojumi runā par Dieva klātbūtni, par prieku, ko Viņš sniedz tiem, kas izsalkuši un izslāpuši, kas aizvesti svešumā un ilgojas pēc mājām. Šī vēsts nav tikai sendienu teiksmas vai sapņi. Jo lūk, pats Dievs atnāk pie savas tautas, Viņš to sapulcina zālainā pļavā, sniedz maizes papilnam un ienes mieru sirdīs.
Kā lai mēs šodienas pasaulē, kas top satricināta un sašķelta, priecājamies un gavilējam? Kur lai rodam mieru?

No apskaidrošanas brīnuma līdz Kristus mielastam. Mt 17:1-9


Šīs svētdienas latīniskais nosaukums ir Reminiscere jeb Pieminēšana. Nosaukums ir ņemts no Psalma vārdiem: “Piemini, Kungs, savu laipnību, savu žēlastību, kas ir mūžīga.” (Ps 25:6)

Gavēņa laiks ir kā ceļš, kuru ejot, mēs topam aicināti pastiprināti domāt par Dieva žēlastību un ilgoties pēc Viņa klātbūtnes. Par šādu kristīgās dzīves aspektu runā šīs dienas Evaņģēlija lasījums. Mācekļi, redzēdami Kristus godības spožumu, vēlas to paturēt, bet Jēzus tos ved tālāk. No kalna uz Golgātas krustu. No krusta uz augšāmcelšanās rītu. No augšāmcelšanās dienas sastapšanās Emausā, mielasta Galilejas ezera krastā, līdz šodienai – pie galda Svētajā Vakarēdienā.

Pretī dzīvībai. Lk 18:31-43

Šodienas Evaņģēlijs iesākas ar Jēzus vārdiem: “Redzi, mēs dodamies uz Jeruzalemi, un piepildīsies viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.” Šie vārdi ir vairāk nekā tikai paziņojums par priekšā stāvošo ceļu. Ar tiem Jēzus iezīmē šī ceļojuma pārlaicīgo nozīmi, jo sāk piepildīties Dieva sacītais čūskai Ēdenes dārzā: “Viņš tevi sadragās, bet tu viņam sadzelsi papēdi.” (1Moz 3:15) Turklāt Jēzus labprātīgi dodas šajā ceļā, pretī ciešanām, krustam un augšāmcelšanai. Ar vārdu “Redzi” Jēzus liek pievērst īpašu uzmanību svarīgai detaļai – Viņa ceļš ir jāmēro arī mums. Sekošana Kristum ir mūsu garīgās atdzimšanas un dziedināšanas ceļš. Tas ir ticības ceļš pretī dvēseles pestīšanai.

Azazēla verdzībā. Jņ 11:45-54


Šodienas evaņģēlijs mums liek raudzīties uz vainīgā jeb grēkāža meklēšanas postošo principu. Augstais priesteris Kajafa, politisko baiļu apmāts, paziņoja, ka viena cilvēka – Jēzus – nogalināšana izglābs jūdu tautu. Viņš uzskatīja, ka nevainīga cilvēka nāve ir tā vērta, lai saglabātu politiski trauslo mieru ar Romu. Tomēr Kajafas neprātīgo nodomu Dievs ar sava Dēla nāvi un Augšāmcelšanos pārvērta par visas cilvēces pestīšanas notikumu. Taču vispirms noskaidrosim, kas ir grēkāzis.

Grēkāzis jūdu tautas vēsturē jau izsenis ir bijis visnotaļ savāds tēls. Trešajā Mozus grāmatā1 mēs varam atrast liecību par savādu rituālu, kurā par tautas grēkiem tika upurēti divi āži, – vienu nokāva kā grēka upuri Dievam, bet otru kā izlīgumu par tautas grēkiem padzina tuksnesī Azazēlam. Proti, priesteris uzlika uz šī āža galvas roku un tā simboliski pārcēla uz to visas tautas grēkus un pārkāpumus. Te rodas jautājums, kas ir šis Azazēls? Tas ir ļauns gars jeb dēmons, kas mitinās tuksnesī. Tad nu viņam tika aizsūtīts āzis, kopā ar tam uzkrautajiem tautas grēkiem. Kā ir rakstīts: “Lai norīkots vīrs to aizdzen tuksnesī. Lai āzis nes visas viņu vainas uz tuksnešu zemi, lai āzi aiztrenc tuksnesī!” Citiem vārdiem, tika izraudzīts āzis un norīkots vīrs, kas šo vainām apkrauto nevainīgo dzīvnieku patrieca pie velna.

Negaidītais risinājums bezizejā. Jņ 2:1-11

maxresdefault

Kopš Ziemsvētku laika, ko noslēdza Zvaigznes diena, mēs evaņģēlijā pirmo reizi sastopamies ar pieaugušo Jēzu. Evaņģēlija ievadā Jānis lasītājiem atklāj to, kas Jēzus laikabiedriem vēl bija apslēpts. Viņš sniedz pārpasaulīgu ieskatu, atklāsmi, par šo galdnieku no Nācaretes – Viņš ir Vārds, kurš iesākumā bija pie Dieva un bija Dievs, kas tapa miesa un mājoja pasaulē. Tādejādi visi tālākie notikumi, brīnumi, zīmes, šaubas, konflikti, pateicības un uzvaras gaviles ir jāuzlūko šīs atklāsmes gaismā. Šodienas evaņģēlijs mums sniedz liecību par pirmo zīmi1, ko Jēzus, uzsākdams savu kalpošanu, paveica Galilejas Kānā. Tas, ka pirmā zīme notiek kāzās, nav nejaušība.

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

LATVIJAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀS BAZNĪCAS
RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468

Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita.avotina2@gmail.com
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »