Šodienas evaņģēlijs apraksta neprātīgāko judikatūras uzdrīkstēšanos cilvēces vēsturē. Tā nav tiesa, kur cilvēks tiesājās ar sev līdzīgu, šeit uz apsūdzēto sola atrodas Dievs. Jēzus stāv Tempļa pagalmā, apliecinādams patiesību, bet ļaudis izvirza apsūdzības pret to, kas pats ir Patiesība. Drīz vien sprieduma aprises kļūst skaidras – Viņam ir jāmirst! Taču patiesība ir paradoksu pilna – tas, kurš pasludina nāves spriedumu patiesībai, notiesā uz nāvi pats sevi. Kā ir rakstīts: “Tiesas spriedums ir tāds, ka gaisma ir nākusi pasaulē. Bet cilvēki bija iemīlējuši tumsu vairāk nekā gaismu, tādēļ ka viņu darbi bija ļauni.” ¹ Tas, kas patiesi mūs dara brīvus no nāves tumsas, ir tieši Patiesība. Kā Jēzus sacīja: “Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Par šo tiesu un patiesību ir šodienas evaņģēlijs.

Šodienas Evaņģēlijs iesākas ar Jēzus vārdiem: “Redzi, mēs dodamies uz Jeruzalemi, un piepildīsies viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.” Šie vārdi ir vairāk nekā tikai paziņojums par priekšā stāvošo ceļu. Ar tiem Jēzus iezīmē šī ceļojuma pārlaicīgo nozīmi, jo sāk piepildīties Dieva sacītais čūskai Ēdenes dārzā: “Viņš tevi sadragās, bet tu viņam sadzelsi papēdi.” (1Moz 3:15) Turklāt Jēzus labprātīgi dodas šajā ceļā, pretī ciešanām, krustam un augšāmcelšanai. Ar vārdu “Redzi” Jēzus liek pievērst īpašu uzmanību svarīgai detaļai – Viņa ceļš ir jāmēro arī mums. Sekošana Kristum ir mūsu garīgās atdzimšanas un dziedināšanas ceļš. Tas ir ticības ceļš pretī dvēseles pestīšanai.

Kopš Ziemsvētku laika, ko noslēdza Zvaigznes diena, mēs evaņģēlijā pirmo reizi sastopamies ar pieaugušo Jēzu. Evaņģēlija ievadā Jānis lasītājiem atklāj to, kas Jēzus laikabiedriem vēl bija apslēpts. Viņš sniedz pārpasaulīgu ieskatu, atklāsmi, par šo galdnieku no Nācaretes – Viņš ir Vārds, kurš iesākumā bija pie Dieva un bija Dievs, kas tapa miesa un mājoja pasaulē. Tādejādi visi tālākie notikumi, brīnumi, zīmes, šaubas, konflikti, pateicības un uzvaras gaviles ir jāuzlūko šīs atklāsmes gaismā. Šodienas evaņģēlijs mums sniedz liecību par pirmo zīmi¹, ko Jēzus, uzsākdams savu kalpošanu, paveica Galilejas Kānā. Tas, ka pirmā zīme notiek kāzās, nav nejaušība.

Pieļauju, ka pēdējās nedēļās daudzi no mums, atgriežoties mājās no ikdienas gaitām, ilgodamies pēc miera un mājīguma, aizdedzam svecītes Adventa vainagā. Kādu dienu, raugoties uz degošajām Adventa svecēm, es aizdomājos par Ukraiņu ģimenēm, kas šajā laikā ir spiesti pamest silto mājokli un stundām slēpties mājas pagrabā, glābjoties no kārtējās Krievijas apšaudes. Kādā dokumentālās filmas sižetā par ukraiņu ikdienu kara skartā mazpilsētā rādīja ģimeni ar bērniem un sunīti, kas visi cieši saspiedušies sēdēja mājas pagrabā. Vārajā sveču apgaismojumā viens no bērniem zīmēja māju ar puķu dobi tās priekšā un no debesīm krītošas raķetes. Bet vecāku acīs bija redzama neziņa un bailes ne no pagraba mijkrēšļa, bet no tumsas, ko tiem atnesa kaimiņu valsts valdības varaskāre, lepnība un naids.