Kurš gan no mums nav sajuties kā šie zvejnieki Galilejas ezera krastā – esam smagi strādājuši, bet nekā neesam dabūjuši. To var attiecināt gan uz indivīdu, gan sabiedrību kopumā. Cilvēki pūlas, strādā, meklē, bet rezultātā ir vien tukšas rokas, nogurusi sirds un dažkārt arī sarūgtinājums. Cik daudz ir šādu pagurušu un entuziasmu zaudējušu cilvēku mums līdzās…? Tā vien šķiet, ka arī no mūsu Valsts ir palikusi tikai ārēja forma bez patiesa dziļāka satura – vien neatlaidīgas vēlmes un apņemšanās to darīt par ziedošu un plaukstošu zemi. Tā ir kā Sīmaņa laiva – iztīrīta, izvilkta krastā, bet bez loma. Mums visiem pietrūkst kāda, kurš iedrošinātu vēlreiz iestumt dzīves laivu ūdenī un izmest tīklu zvejai. Bet tieši par šo iedrošinājumu un cerību ir šodienas evaņģēlijs.

Mīļā draudze! Šī svētdiena nes Cantate vārdu, kas tulkojumā nozīmē – dziediet. Tas ieskanas arī Introita dziedājumā: “Dziediet Kungam jaunu dziesmu, jo Viņš ir darījis brīnumus.” ¹ Šie Vecās derības dzejas vārdi iezīmē nedēļas pirmās dienas tematiku – Dieva taisnība ir glābjoša. Kristus ir nācis pasaulē, nevis lai to pazudinātu, bet, lai glābtu. Un tas ir brīnums! Tāpēc pamudinājums dziedāt nav bezrūpīgas noskaņas izpausme. Tā ir ticības balss, kas teic Dieva darbus – Viņa žēlastību un līdzcietību.

 
Mīļā draudze. Zaļās ceturtdienas evaņģēlijā viss ir citādi. Tas ir piepildīts ar noslēpumu, klusumu un virkni nozīmīgu darbību – Kristus pieceļas no galda, novelk virsdrēbes, apsien priekšautu, ņem ūdens trauku un mazgā kājas mācekļiem. Tas nav formāls žests. Tas ir vakars, kad Jēzus – pati mīlestība – nometas ceļos pie mācekļu kājām. Jo “tā kā Viņš mīlējis savējos, kas bija pasaulē, tā Viņš tos mīlēja līdz galam.” Šis ir vakars, kas piesaka rītausmu kaut kam pilnīgi jaunam.

Pēc Jāņa rakstītā Jēzus šajā vakarā pirms mielasta zināja, ka “ir pienākusi Viņa stunda, no šīs pasaules iet pie Tā Tēva.” Viņš zināja, no kurienes nāk, un kurp dodas. Zināja visu par saviem mācekļu, no kuriem viens – Jūdas Iskariots – drīz piecelsies no galda, lai dotos nodot savu skolotāju. Pēteris, trīs reizes dievodamies un lādēdamies, Jēzu aizliegs. Un pārējie, bailēs bēgdami, Viņu pametīs gūstītāju varā. Bet Viņš, neskatoties uz notiekošo, tos aizvien mīlēja!