2024. gada 19. marts
Vārdadienas:
Jāzeps, Juzefa


Senais Dievs – tava mājvieta!
Tu – zem mūžīgiem elkoņiem!
5Moz 33:27

Mūsu sirdis lai neiztrūkstas!
Ticiet Dievam un ticiet man!
Mana Tēva namā ir daudz mājokļu.
Jņ 14:1–2

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00

Bībeles stunda
svētdienās pēc dievkalpojuma

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītāji

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Tālis Freimanis
E-pasts: talis.f@tvnet.lv
Tālr.: +371 29608801

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213
Pieņem trešdienās un
piektdienās no 11.00 līdz 13.00



Cerība ir gara un sirds noskaņošana labajam. Mt 6:16–21


Jau teju divus gadus dzīvojam nežēlīga kara, terora un genocīda ēnā. Krievija turpina sēt nāvi Ukrainas zemē. Eiropas pēckara paaudzes, kas uzaugušas ar cēlo lozungu “Nekad vairs!”, nu atkal stāv iznīcības realitātes priekšā. Vārdi, kas ik gadus izskan Pelnu dienas dievkalpojumos: “Piemini, cilvēk, no zemes tu esi ņemts, un zemē tu atkal atgriezīsies”, ir ieguvuši taustāmu nozīmi. Nav šaubu, mēs visi esam pakļauti dzimšanas un miršanas ciklam, tomēr izšķiroša ir kāda būtiska detaļa – vai mirsti kā grēka vergs, vai kā Dieva atbrīvotais. Vai kā Kains, kas, ļaunuma sasaistīts, gāja pretī nāves tumsai, vai kā Ābels, kurš, apzinoties nāves realitāti, ar visu savu gribu tiecās pretī dzīvības gaismai.

Stāsts par diviem brāļiem cilvēces rītausmā ir skaudra mācība un brīdinājums arī mums, kas dzīvojam 21. gadsimtā. Kas gan toreiz Kainam bija Ābels? Kamēr grēks – netaisnība, varaskāre, lepnība – stāvēja vēl tikai pie nama sliekšņa, viņš bija brālis. Bet, kad Kains grēku uzlūkoja kā iespēju kļūt lielam un varenam, ļaunais ienāca viņa sirdī, pārņēma prātu un pakļāva miesu. Tajā brīdī Ābels brāļa acīs pārtapa par nicināmu, nogalināmu un ar saknēm izraujamu svešķermeni: “Un Kains cēlās pret Ābelu, savu brāli, un nokāva viņu.”1 Cik zīmīgi – Kains nepieteica karu, viņš teica, “savam brālim Ābelam: “Ejam uz lauka!” Ļaunumu vienmēr pavada meli, viltus, nicinājums, marodierisms, sāpes un slepkavības. Tāda realitāte ir kļuvusi par ikdienu Ukrainas teritorijā, visas Eiropas acu priekšā.

Cerību un iedrošinājuma sēja. Lk 8:4-15


6951

Lasot Jēzus līdzības, pirmais, kas nāk prātā, ir Viņa apbrīnojamā spēja ietērpt sarežģītas tēmas vienkāršos vārdos. Tas pavisam noteikti norāda uz Jēzus vērīgumu, ar kādu Viņš raugās uz katru cilvēku un sabiedrību kopumā. Un, kas ir svarīgi, Jēzus līdzībā nav nedz nosodījuma, nedz tiešas pamācības. Turklāt Jēzus nenorāda ar pirkstu, kam tieši tā adresēta. Tie varētu būt Viņa ģimenes locekļi, jo Marks, apraksta divas epizodes*, kad ģimenes locekļi ar neizpratni un nosodījumu vērtē Jēzus kalpošanu. Tikpat labi tie var būt mācekļi, ļaudis no tuvākās apkārtnes, rakstu mācītāji un farizeji.

Neļauj iznīcībai uzvarēt. Mt 8:1-13

Mīļie brāļi un māsas Kristū. Es vēlos pievērst uzmanību dažām būtiskām detaļām, kas palīdzēs mums saskatīt šodienas evaņģēlija lielo dziļumu un nozīmi. Iesākumā mums ir jāpievēršas pirmajam Jēzus brīnumam, kas notika kāzās Kānā. Izbeidzoties vīnam, Jēzus atjauno tā krājumus, pārvēršot ūdeni vīnā. Ar to Jēzus norādīja, ka Dieva valstība ir neizsīkstošas dzīvības un gara spēku avots. Ar kāzām iesākas divu cilvēku savienība, kas ir priekšnosacījums jaunas dzīvības iesākumam. Mēs visi esam šādas kopības auglis. Dievs nenoskatās uz cilvēka dzīvi no attāluma, Viņš ir klātesošs kā neizsmeļams dzīvības un mīlestības avots.

Patiesā gaisma Jņ 1:6-8,19-28

Gaismas nozīme mūsu dzīvē nav pārvērtējama. Gan jau mēs katrs kaut reizi mūžā esam piedzīvojuši pēkšņu elektrības atslēgšanos ziemas vakarā un to apjukumu, ko izraisīja orientieru pazaudēšana tumsas dēļ. Nav šaubu, tumsa ierobežo mūsu spēju rīkoties ierastā ritmā, tā izraisa apjukumu un pat bailes. Tāpēc gaisma un tumsa ir jēdzieni ar dziļu nozīmi. Ne jau velti dzīvība, gudrība un zināšanas tiek salīdzinātas ar gaismu, bet tumsa – ar nezināšanu, dusmām, iznīcību un nāvi.

Kādā vietā Jēzus saka: “Staigājiet gaismā, kamēr jums ir gaisma.” Citiem vārdiem – dzīvojiet patiesībā, kamēr jums ir dzīvība. Kas ir tā patiesība, kuras dēļ dzīvojam? Kas ir tie orientieri, pēc kuriem vadāmies? Adventa laiks mums liek pārdomāt un rast atbildes uz virkni nozīmīgu jautājumu par sevi, dzīvi un patiesās dzīvības avotu – Dievu

Lk 21:25-33


Pirmajā Adventes svētdienā, uzsākot jauno Baznīcas gadu, mēs esam aicināti nopietni uzklausīt evaņģēlija vēsti. Šajos pantos Jēzus runā par zīmēm pie debesu ķermeņiem, globālām seismiskām un anormālām atmosfēriskām norisēm un par cilvēku izmisumu un ciešanām. Šie procesi, Jēzus vārdiem runājot, ir priekšvēstneši cilvēces dezorientācijai jeb vērtību zaudēšanai. Tam par apliecinājumu ir vārdi, ko Jēzus saka dažus pantus iepriekš, – “Jo tās ir soda dienas, lai piepildītos viss, kas ir rakstīts, (..) liels posts nāks pār zemi un dusmas pār šo tautu.” (22-23.p.)

Varētu jautāt, vai cilvēku maldi un muļķība spēj ietekmēt debesu un zemes fizikālos spēkus? Sagandēt un piesārņot ūdeņus, zemi un gaisu mēs spējam pavisam noteikti. Mūsu bezatbildīgā un pārmērīgā resursu izmantošana jau ir izraisījusi nopietnas klimata izmaiņas. Ir grūti atbildēt, vai mūsu spēkos ir visu vērst par labu. Viens gan ir skaidrs, mums ir jārīkojas, vismaz jādara visu, kas ir mūsu spēkos.

Glābjošie ticības pieskārieni. Mt 9:18-26

bb45d9a3-7280-4291-a1dc-e4561f0ee3a0_1_91

Notikumos, ko apraksta šodienas evaņģēlijs, mums tiek atklāts svarīgs ticības aspekts. Ticēt nenozīmē akli uzticēties vai būt lētticīgam. Grieķu valodā vārdam ticēt ir plašāks pielietojums, nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Ticība pēc būtības ir darbība. Tā liek meklēt, atrast, iepazīt un pieskarties jeb pasniegt roku sveicienam. Savā ziņā tieši pieskāriens ir tas, kas vislabāk apraksta ticību – vēlmi būt tuvu Dievam ar visu savu būtību. Turklāt ticība ļauj pieredzēt, ka mūsu vēlme pieskarties Jēzum izraisa abpusējas darbības efektu. Tāpēc ticība pavisam noteikti ir Dieva dāvana, kas ļauj mums iepazīt Dieva gribu, kurš vēlas mūs uzņemt savas klātbūtnes kopībā, darīt mūs par dalībniekiem mūžīgajā dzīvībā.

Reformācija – Atgriešanās pie patiesā Dieva. Jņ 2:13-22

Šodien, pieminot Mārtiņa Lutera uzsākto reformāciju, nevaram nepieminēt šī procesa izraisīto pārmaiņu apmēru. “Luters pārskatīja pašu fundamentālāko esības problēmu – cilvēka attieksmi pret Dievu un pret Baznīcu. Viņš noliedza oficiālās Baznīcas svētumu, pasludinot, ka vienīgais ticības avots, vienīgā autoritāte ir paši Svētie raksti, Bībele, nevis tās vēlākie skaidrojumi Baznīcas interpretācijā. Viņš noliedza, ka cilvēka dvēsele var tikt atpestīta ar Baznīcas starpniecību. Cilvēks pestīšanu gūst pats, nevis ar labiem darbiem vien, nevis ar zemošanos, bet ar savu ticību Dieva žēlastībai. Svarīga nav ārējā reliģiozitāte, dāvanas baznīcai, bet Dieva dāvāta ticība. Dumpīgais Luters deva ticībai jaunu pamatu – cilvēka personisko saistību ar Dievu, nevis ārējo, bet iekšējo ticību.”* Var droši sacīt, ka Reformācija ienesa pārmaiņas visā Eiropā un Rietumu pasaulē – kultūrā, mākslā, tirdzniecībā un izglītībā.

Pazemības svētība. Lk 14:1-11


Pagājušajā svētdienā mēs iepazinām līdzcietības spēku, kas spēj darīt dzīvu, atjaunot to, ko skāris ļaunuma graujošais spēks. Šodien mūsu Kungs liek raudzīties uz vēl kādu tikumu, kas spēj pārveidot sirdi un dzīvi kopumā. Proti, Jēzus runā par pazemību, kas spēj ienest svētību mūsu ikdienas dzīvē un mijiedarbībā ar līdzcilvēkiem. To apliecina arī citas rakstu vietas, pamudinot mūs tiekties pretī katrai Dieva dāvanai. “Dievs dod iepriecu (..) un žēlastību pazemīgajiem.”1 Lepnums aizver sirds durvis uz garīgo izaugsmi, bet pazemība tās atver Dieva žēlastībai. Tāpēc pazemība ir garīgās izaugsmes atslēga. Arī mūsu baznīctēvs Mārtiņš Luters uzsvēra pazemības nozīmi ticības ceļā. Viņš ticēja, ka patiesa mācīšanās un garīgā izaugsme sākas ar pazemību.

Mācoties brīvību un krāšņumu. Mt 6:24-34

Šodienas evaņģēlijs ir īpašs ar to, ka Jēzus liek mums vērot putnus un puķes. Vai tas nav brīnišķīgs aicinājums? Jēzus it kā grib sacīt: “Noliec malā savu nemitīgo skriešanu un raizes. Paskaties uz puķēm laukā! Paskaties augšup uz putniem! Tie dzīvo, netiecoties pāri noliktajam vajadzību mēram, un tomēr tiem nekā netrūkst!” Raksti saka, ka tie visi izteic Dieva godību. Visas radības meklē un uzņem barību. Putni pulcējas tur, kur ir barība, un lauka ziedi no augsnes uzsūc barības vielas, bet tie nemeklē vairāk, kā tiem nepieciešams, un pārtiek no tā, ko Dievs sagādājis. Tie dzīvo, aug un vairojas apstākļos un vietās, ko tie nespēj mainīt, un tomēr, kā saka Kungs, tie pateicas Dievam. Tāda ir Dieva noliktā kārtība visai dzīvajai radībai, ieskaitot cilvēku. Jēzus aktualizē šo tēmu, jo Dieva kārtība rada spriedzi un izaicinājumu vienīgi cilvēkam. Kāpēc tā?

"Svētlaimīgs, kas apcer ar gudrību, ar prātu iedziļinās (..)" * Mt 17:1–8


cq5dam

Mūsu laikmeta domāšanas veidu raksturo virspusējība. It visam ir jānotiek ātri, bez lielas piepūles, piepildot visa veida iegribas un kaislības. Šāds skatījums izslēdz dziļāku patiesību esamību, jo tās liek domāt un neizbēgami noved pie atziņas par cilvēka prāta robežām. Kā arī pie atskārsmes, ka mirkļa iegribas un kaislības ir destruktīvas enerģijas. Tās apvaldīt un padarīt par radošu spēku var vienīgi padodoties Dieva gribai.

Šodienas evaņģēlijs pieskaras šai tēmai un māca sekot Dievam. Zīmīgi, ka Radīšanas stāstā pirmo cilvēku, Ādama un Ievas, viens no grēkā krišanas iemesliem ir vēlmē kļūt gudriem kā Dievs. Čūska, kārdinot cilvēku ēst aizliegto augli, sacīja: “(..) kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zināsiet, kas labs un kas ļauns!” (1Moz 3:5) Pārdomājot šos vārdus cilvēces vēstures kontekstā, nākas vien atzīt, ka ļauna un laba zināšana cilvēcei ir maksājusi dārgu maksu – “(..) nolādēta lai tevis dēļ zeme, mokās tu no tās ēdīsi (..) Sava vaiga sviedros tu ēdīsi maizi, līdz tu atgriezīsies zemē, no kuras tu esi ņemts.” (3:17-19) Ātra un neapdomāta rīcība pārsvarā noved pie zaudējumiem. Nepārprotiet, es negribu sacīt, ka spontānas idejas vai rīcība ir destruktīvas pēc būtības. Taču cilvēks pilnību iegūst, vienīgi esot ticības kopībā ar Dievu. Ticība pārsniedz prāta robežas un ļauj ieraudzīt to, ko miesīgās maņas nespēj.
   1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11   

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

LATVIJAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀS BAZNĪCAS
RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468

Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita.avotina2@gmail.com
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »