Mīļā svētku draudze. Ziemsvētku svētvakarā baznīca parasti ir pilnāka nekā ik svētdienas dievkalpojumos. Ne visi, kas šovakar esat atnākuši, to darāt ieraduma dēļ. Ne visi varat skaidri pateikt, kāpēc tieši šovakar esat šeit. Iespējams, tas nav jautājums par baznīcas tradīciju, bet par dziļi sirdī apslēptām slāpēm – klusu ilgošanos pēc gaismas, miera, pēc kaut kā īsta. Un svētvakara Evaņģēlijs mums apliecina, ka Dievs sniedz atbildi šīm slāpēm.

Gan jau būsim piedzīvojuši tādu sapni, kad locekļi ir smagi un kā sasieti, mēģini skriet, bet tas ir pāri spēkiem, gribi kliegt, bet balss neskan. Tā ir savāda apziņas pieredze – zini, kas jādara, bet nespēj to paveikt. Lai cik tas nebūtu savādi, bet sapņos mēs redzam paši sevi, savas dvēseles stāvokli.  Mārtiņš Luters grēkā mītošu cilvēku apraksta kā “ieliektu sevī” – homo icurvatus in se. Viss, ko šāds cilvēks dara, ir vērts uz sevi pašu, sevis paša labumam. Pat ja tam ir dievs, tas kalpo viņa nodomu un mērķu sasniegšanai.

Mīļie draugi. Šodienas Evaņģēlijā mēs sastopam divus cilvēkus, kuru dzīvība, dzīve aizplūst kā ūdens no saujām. Viena ir maza meitenīte – viņas dzīve, kas tikai iesākusies, pēkšņi izdziest. Otra ir sieviete – viņas dzīves gadi aizrīt lēnā, bet neapturamā spēku izsīkumā. Tas nav pēkšņs notikums, bet lēna, ilgstoša izdzišana, kas viņu nošķir no tuviniekiem, draugiem un sabiedrības – no visa, kas reiz sagādāja prieku un sniedza gribu dzīvot.

Evaņģēlijs mūs šorīt aizved uz nelielo Galilejas pilsētu Naini. Tur sastopas divas pavisam atšķirīgas procesijas. Viena ir dzīvības pilna, tās priekšgalā ir Jēzus, kas ar mācekļiem un lielu ļaužu pulku dodas augšup uz pilsētu. Otra ir bēru procesija. Tās priekšgalā ir māte un pilsētas iedzīvotāji, kas pavada uz kapsētu atraitnes vienīgo dēlu. Dzīvības procesija virzās augšup, kamēr bēru gājiens virzās lejup. Dzīvība sastopas ar nāvi. Cerība sastopas ar izmisumu. Gaisma sastopas ar tumsu. Šis ir cilvēces dzīvības un nāves robežpunkts – gājums bez Kristus vai ar Kristu.

Kurš gan no mums nav sajuties kā šie zvejnieki Galilejas ezera krastā – esam smagi strādājuši, bet nekā neesam dabūjuši. To var attiecināt gan uz indivīdu, gan sabiedrību kopumā. Cilvēki pūlas, strādā, meklē, bet rezultātā ir vien tukšas rokas, nogurusi sirds un dažkārt arī sarūgtinājums. Cik daudz ir šādu pagurušu un entuziasmu zaudējušu cilvēku mums līdzās…? Tā vien šķiet, ka arī no mūsu Valsts ir palikusi tikai ārēja forma bez patiesa dziļāka satura – vien neatlaidīgas vēlmes un apņemšanās to darīt par ziedošu un plaukstošu zemi. Tā ir kā Sīmaņa laiva – iztīrīta, izvilkta krastā, bet bez loma. Mums visiem pietrūkst kāda, kurš iedrošinātu vēlreiz iestumt dzīves laivu ūdenī un izmest tīklu zvejai. Bet tieši par šo iedrošinājumu un cerību ir šodienas evaņģēlijs.