Gūstot prieku par cilvēka dzīvi

Lasījums no Mateja evaņģēlija 22:15–22 >>

“Dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Šie Jēzus vārdi, kas daudziem no mums ir labi zināmi, nav tikai gudra atbilde uz farizeju provokatīvo jautājumu. Tie atklāj dziļu patiesību par mūsu dzīvi. Kā kristieši mēs vienlaikus esam divu valstību pilsoņi. Mēs dzīvojam pasaulē, kur pastāv likumi, valdības, pienākumi un atbildības. Tomēr mēs daudz vairāk piederam Dievam, jo mūsu dzīves vērtība sakņojas Viņā.

Un tomēr, jautājums par došanu vai atdošanu nav nemaz tik pašsaprotams, jo tas neviļus pieskaras taisnīguma tēmai. Gan jau būsim dzirdējuši sašutuma pilnu jautājumu: “Ko valdība man ir devusi?!” Reiz kāds vīrs man sacīja: “Ko Dievs man ir devis? Visu ar savām rokām esmu sastrādājis!” Nav šaubu, saņemt ir daudz patīkamāk nekā atdot, bet tieši došana un dalīšanās ir iemesls tam, ka neesam vieni un atstāti.

Turklāt arī taisnīgums nerodas pats no sevis. Domājot par dzīvi, ir jāatzīst, ka tā pati par sevi nav nedz taisna, nedz netaisna. Tā ir tāda, kādi esam mēs paši, kādu to veidojam ar savu attieksmi un rīcību. Un atliek vien atzīt, ka, vienīgi pateicoties Dievam, mēs varam tapt par taisnīgiem, laipniem, godprātīgiem un atbildīgiem cilvēkiem.

 

Šodienas lasījumā no pravieša Ecehiēla grāmatas (Eceh 37:15-28) ir atrodams Dieva apsolījums apvienot Savu izredzēto tautu un iecelt tai ķēniņu, kurš valdīs pār to. Pravietis runā par Dāvida pēcteci, Mesiju, kurš valdīs pār Dieva tautu. Šis pravietojums piepildījās Jēzū Kristū, kurš ir ne tikai mūsu Glābējs, bet arī mūsu Ķēniņš. Jēzus mūs aicina dot Dievam to, kas tam pieder, tā mūs mudinot atzīt, kam mēs piederam, un kādu dzīvi esam aicināti dzīvot. Jau no iesākuma Dievs radīja cilvēku kopībai ar sevi un atbildībai sargāt un kopt Radītāja doto pasauli. (1Moz 2:15)

Mārtiņš Luters savā mācībā par divām valstībām skaidro, ka cilvēks ir padots divām varām – Dieva un laicīgajai iekārtai. Dievs ir Kungs pār abām – gan Baznīcu, gan valsti. Taču Dieva valstība ir klātesoša, lai sludinātu Kristu. Tā valda ar Evaņģēlija palīdzību, piedodot, atjaunojot un uzturot mūsu paļāvību Dievam. Patiess taisnīgums sakņojas ticībā, ko rada Svētais Gars caur Evaņģēlija sludināšanu. Savukārt valsts pārvalde pastāv sabiedriskās kārtības, miera un labklājības labad. Pilsoniskais taisnīgums sakņojas tajā tikumībā, uz kuru ir spējīgi visi. Pilsoniskais taisnīgums balstās uz dabisko likumu, kas soda ļauna darītājus un atalgo tos, kuri kalpo savu tuvāko un sabiedrības labā. (Rom. 13:3 un 1. Pēt. 2:14) Līdz ar to mums ir pienākumi pret civilo iekārtu – paklausīt likumiem, maksāt nodokļus un rūpēties par līdzcilvēku labklājību. Luters par Baznīcas un valsts varas atbildību un kalpošanu mēra laikā rakstīja: “(..) tiem, kuri ir garīgā amatā, kā sludinātāji un dvēseļu aprūpētāji, ir pienākums palikt nāves un miršanas draudu priekšā. Jo tiem dota skaidra Kristus pavēle (Jņ10:11‒12): “Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg.” Miršanas draudu brīdī visvairāk nepieciešams garīdznieka amats, kas ar Dieva vārdu un Sakramentu stiprina un mierina sirdsapziņu, lai tā pārvarētu nāvi ticībā (..) arī visiem, kuri ir laicīgos amatos – kā birģermeistariem, tiesnešiem un tamlīdzīgi – ir pienākums palikt. Jo te atkal ir Dieva vārds, kas laicīgajai valdībai uztic un pavēl pārvaldīt, aizsargāt un lietot pilsētu un zemi, – kā Pāvils Rom 13:4 saka, ka valdība “ir Dieva kalpone tevis labā.” Jo ir liels grēks atstāt visu saimi, kuru kādam pavēlēts aprūpēt un pārvaldīt, bēgot un atstājot to dažādu draudu varā – vai tā būtu uguns, slepkavības, sacelšanās vai vēl citas nelaimes. (..) Bet tad, ja viņi liela vājumā dēļ bēg, tiem jāraugās un jānorīko pietiekami daudz pārvaldnieku savā vietā, lai kopējā labklājība tiktu nodrošināta un pasargāta.”¹ To arī nozīmē, “dot cēzaram to, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”

Jēzus vārdi, “Dodiet(..) Dievam, kas Dievam pieder” skaidri norāda, ka mūsu patiesā piederība ir Dievam. Mēs esam radīti pēc Viņa tēla un līdzības, un mūsu dzīve pieder Viņam. Tas nozīmē, ka mūsu morālās vērtības, mūsu ticība, mūsu lēmumi un darbības ir jāveido, vadoties no Dieva vārda un saskaņā ar Viņa gribu. Mūsu cilvēcības būtība ir doties pie otra cilvēka un aizsniegt viņu ar Dieva žēlastības pieskārienu. Luters uzskatīja, ka mēs nedzīvojam tikai sev, bet gan visiem cilvēkiem virs zemes. Tādejādi abas valdīšanas nāk no Dieva. Kaut arī tām ir atšķirīgi mērķi un līdzekļi, tās aizvien pastāv līdzās. Mums nav jāizvēlas starp vienu vai otru, bet mums jāzina, kura no abām ir visaugstākā. Mēs varam būt labi pilsoņi, ievērot likumus, godprātīgi pildīt savus pienākumus pret valsti un tuvāko. Bet mūsu patiesā dzīve ir atrodama Kristū, kurš ir mūsu Kungs un draugs vienā personā. (Jņ 15:15)

Tāpēc šodien mēs tiekam aicināti paturēt prātā, kam mēs piederam? Mēs esam aicināti būt par labiem pilsoņiem, jo mūsu sirdis un dzīve pieder Dievam. “Mēs apzināmies, ka mūsu uzdevumi ir Dieva instrumenti, ar kuriem Viņš rūpējas par Savu radību. Viņš būtu varējis sūtīt mannu no debesīm, bet Viņš ir iekārtojis cilvēka dzīvi tā, lai to uzturētu zemnieki un fermeri, malēji un miesnieki, veikalnieki un ģimenes locekļi, kas gatavo ēdienu un mazgā traukus. Noliekot mūs vietās, kur varam sniegt viens otram savstarpēju atbalstu, Dievs ir izveidojis cilvēka dzīves kārtību. Šīs kārtības ietvaros mēs esam brīvi gūt prieku par cilvēka dzīvi.”² Atcerēsimies šo prieku katru dienu. Dzīvosim pēc Viņa gribas, un atspoguļojot Viņa mīlestību pasaulei, kurai tās tik ļoti pietrūkst. Jo Dievā atklājas cilvēka dzīves dārgums un svētums, jo vienīgi cilvēkam ir dots Mūžības apsolījums kopībā ar Dievu.

Āmen.

¹ Mārtiņš Luters (Nosaukums vācu valodā: Ob man vor dem sterben fliehen möge. Tulkojums veikts no M. Lutera Kopoto rakstu Veimāras izdevuma, WA 23 (339–379) ar Luterisma Mantojuma fonda atbalstu.)   ² Roberts Kolbs „Katehisma mācīšana Dieva bērniem”© 2009 Luterisma mantojuma fonds (5.lpp)

Fotoalbums Svētdienas skolas pirmā nodarbība "Dieva žēlastības dāvana"  >>