Ticības prieks

Lasījums no Jāņa evaņģēlija 16:16–22 >> 
 

Priecāties, gavilēt, izjust lielu prieku – šādi var tulkot šīs svētdienas latīnisko nosaukumu Jubilate. Kāds gan varētu būt tas īpašais iemesls šodienas priekam un līksmei? Mēs aizvien dzīvojam kara ēnā un droši vien daudz vieglāk būtu uzskaitīt iemeslus noskumšanai un raizēm. Taču, kā jau būsim pamanījuši, Jāņa evaņģēlija īpašās tēmas ir mācīšanās skatīties ar sirdi un kopība ar patiesās dzīvības Kungu – Jēzu Kristu.

Šodienas lasījums iesākas ar Jēzus vārdiem: “Vēl brīdi un jūs mani vairs neredzēsiet?” Šie vārdi izraisīja mācekļos neizpratni: “Kas tas ir, ko Viņš mums saka?” Noskaņu vēl drūmāku varēja padarīt Jēzus vārdi: “(..) jūs raudāsiet un sērosiet.” To sakot, Jēzus negrasījās sēt izmisumu mācekļu sirdīs. Gluži otrādi, Viņš savu sacīto noslēdza ar vārdiem: “Es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirdis priecāsies, un neviens jums neatņems jūsu prieku.” Tas tiešām ir intriģējoši.

Karš Ukrainā, kas turpinās nu jau vairāk nekā divus gadus, ir sapurinājis un atmodinājis pat vislielākos humānisma optimistus, kā arī tos, kas uz notiekošo pasaulē un dzīvi pārsvarā raugās caur sociālo tīklu vēstījumiem. Pasaule nav virtuālās realitātes spēle vai infantili videoklipi, no kā var iziet ar vienu datorpeles klikšķi vai pirksta vēzienu. Jēzus vārdi par asarām un nāves izraisītajiem zaudējumiem to apstiprina.

Taču šī draudīgā realitāte ir bezspēcīga mūsu paļāvīgās ticības priekšā, ka patiesa prieka avots atrodas ārpus nīcīgās pasaules, – nemainīgajā, mūžīgajā un dzīvību radošajā Dievā. Jēzus saka: “Es un Tēvs, mēs esam viens.” (10:30) Iedrošinādams mācekļus, Viņš sacīja: “Es neatstāšu jūs bāreņus, Es nākšu pie jums.” (14:18) Un vēl: “Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs būtu tur, kur Es esmu.” (14:3) Jēzus sacītajā ir divas svarīgas detaļas. Pirmā – Viņš nāk pie mums, lai jau tagad mūs uzņemtu kopībā ar Sevi. Un otrā – Jēzus apsolīja nākt atkal, “lai arī jūs būtu tur, kur Es esmu.” Pēdējā ir norāde uz mums sagatavoto mājvietu debesu godībā. Tas ir apsolījums, ko Viņš mums devis.

Ticība un kopība Kristū mūs neatbrīvo no izaicinājumiem un pārbaudījumiem, bet mēs tajos neesam Dieva aizmirsti un vieni. Mēs zinām, ka mūsu bēdas tiks pārvērstas priekā. To visu mums sniedz Jēzus savā neizmērojamajā mīlestībā. Ticība un kopība ar Kristu sniedz nenovērtējamas svētības – draudzību, līdzcietību, prieku, drosmi... Svētajā kristībā mēs tikām iegremdēti Kristus nāvē un līdz ar Viņu uzcelti jaunai dzīvei, lai būtu Viņa atnākšanas dalībnieki. Jēzus ir mūsu vidū, lai neskatoties uz pārbaudījumiem, zaudējumiem un šaubām, mūs vestu pretī daudz labākai un pilnīgākai kopībai. Viņš mūs veido par atkalsatikšanās cilvēkiem, lai mēs spētu priecāties par esošo brīdi un ar prieku raudzītos uz to, kas vēl tikai būs.

Jēzus ir uzkāpis debesīs un nosēdies pie sava Tēva labās rokas, lai caur Svēto Garu būtu ar mums un mūsos. Dievkalpojuma kopība, ikdienas lūgšanas, evaņģēlija lasīšana un kalpošana tuvākajam ir liecība Viņa klātbūtnei. Dzīvība, žēlastība un mīlestība ir atrodama tur, kur ir Kristus. Taču tas ir attiecināms ne tikai uz šo laiku, bet arī uz nākamību, kad laiks mitēsies. Jo Jēzus vārdi par mūsu būšanu tur, kur ir Viņš, norāda uz vēl neredzētu vietu godībā, kur varēsim priecāties neizsakāmā priekā. Mūsu prieks ir apslēpts augšāmceltajā Kristū šeit un arī mūžībā. Ar dzemdētājas tēlu Jēzus māca, ka mūsu dzīvē notiek kas vairāk, nekā mēs ikdienas steigā un virspusējībā spējam uztvert. Šajā tēlā atklājas tā dzīvība, kas dzimusi no Jēzus paša sāpēm. Un šī dzīvība ir Dieva dāvana mums, ko nekas un neviens nevar izraut no Jēzus rokas! Viņš mums šodien saka: “Pēc brīža jūs mani atkal skatīsiet.” Priecāsimies pateicībā par ticību, kopību un neizsīkstošu dzīvību Kristū.

Āmen.

Fotoalbums "Baltās svētdienas dievkalpojums" >>