Kristus mīļotie!

Šovakar ir viens no vissvētākajiem brīžiem Baznīcas gadā. Tā ir nakts, kurā viss kļūst ļoti personīgs. Ir tikai Jēzus… un Viņa mācekļi. Un – arī mēs.

Jāņa evaņģēlijs mums šovakar neatstāsta Svētā Vakarēdiena iedibināšanu, kā to dara citi evaņģēlisti. Tā vietā tas rāda kaut ko ne mazāk svarīgu – Jēzus noliecas un mazgā mācekļu kājas. Zinādams, “(..) ka ir pienākusi Viņa stunda pāriet no šīs pasaules pie Tēva; un savējos, kurus Viņš šajā pasaulē bija iemīlējis, Viņš mīlēja līdz galam.” Un tas notika mācekļus šokējošā veidā.

Evaņģēlists Jānis mums saka, ka “Jēzus, zinot, ka Tēvs Viņa rokās bija nodevis visu,” tomēr neizmanto Viņam doto autoritāti. Viņš nesatriec savus ienaidniekus, kuri tīko pēc viņa dzīvības. Tā vietā Viņš paņem linu dvieli, lai mazgātu mācekļiem kājas. Un tas ir pilnīgs mūsu prāta apvērsums. Cilvēku priekšstatos Dievs vienmēr ir kaut kas tāls, varens, mūsu prātam neaizsniedzams. Bet šeit mēs redzam Dievu, kurš noliecas pie cilvēka putekļainajām kājām.

Palestīnas ceļi nebija bruģēti. Sausā laikā tos klāja vairāku centimetru biezs putekļu slānis, kas lietus laikā pārvērtās par dubļiem. Apavi tolaik bija vien pazoles, ko ar šaurām siksnām piesēja pie kājām. Tāpēc katras mājas priekšā parasti atradās trauks ar ūdeni, bļoda un dvielis, un stāvēja kalps, kas bija gatavs nomazgāt viesiem kājas. Bet tajā neaizmirstamajā vakarā kalpu nebija, un neviens nebija parūpējies, lai šo svarīgo pienākumu veiktu. Tāpēc Jēzus pats visuzskatāmākajā veidā izlaboja šo nolaidību. Vēl jo vairāk – Viņš zināja, ka Jūda Viņu nodos, un tomēr mazgāja kājas arī Jūdam.

Kad Jēzus pienāca pie Pētera, uz brīdi viss apstājas. Pēteris sacīja: “Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” Pirmajā brīdī tas izklausās tik pazemīgi. Bet patiesībā tā bija mācekļa pretestība. Jo Pēterim bija grūti pieņemt Dievu, kurš ir tik pazemīgs. Un vēl grūtāk bija pieņemt to, ka šī pazemība tiek parādīta tieši viņam.

Mīļie draugi, padomāsim – vai tas nav arī par mums? Nereti mēs labprāt kalpojam baznīcā un saviem tuvākajiem un labprāt palīdzam viņiem. Bet vai mēs ļaujam, lai Dievs kalpotu mums? Vai mēs ļaujam Viņam pieskarties mūsu grēkam, mūsu vainai, mūsu ievainojumiem?

Taču Jēzus vārdi ir nepārprotami: “Ja Es nemazgāšu, tad tev pie manis nav daļas.” Tas nozīmē, ka kristīgā dzīve sākas nevis ar to, ko mēs mūsuprāt darām Dievam, bet ar to, ko Dievs dara mums. Pēterim tas bija jāiemācās. Un arī mums tas ir jāielāgo.

Kad Pēteris to saprata, viņš metās otrā galējībā: “Kungs, ne tikai manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Uz ko Jēzus atbildēja: “Tam, kas ir jau mazgāts, nevajag vairāk kā vien kājās mazgāt, jo viņš ir tīrs.”

Šajos vārdos ir dziļa patiesība. Kristībā mēs topam darīti tīri. Mēs piederam Kristum. Bet ikdienas ceļā mūsu kājas joprojām klāj grēka “putekļi”. Tas nozīmē, ka mums atkal un atkal vajag nākt pie Kristus, atkal un atkal ļaut, lai Viņš mūs attīra, jo grēks nav tikai teoloģisks jēdziens. Grēks mums pielīp, tas mūs nospiež un ievaino. Bet Kristus mums to nepārmet. Tā vietā Viņš nāk ar ūdeni un dvieli. Jo vienīgi Viņš spēj mūs darīt brīvus no vainas.

Un tad Jēzus saka vārdus, kurus mēs bieži gribam dzirdēt, bet ne vienmēr esam gatavi pakārtot tiem savu dzīvi: “Es jums esmu devis priekšzīmi, lai jūs darāt, kā Es esmu darījis.”

Tas nozīmē, ka Jēzus rīcība nav tikai skaists, simbolisks kalpošanas akts. Tā ir patiesa kristīgas dzīves norma. Kristīgā dzīve neaprobežojas tikai ar pareizu ticību. Tā liek ticīgam cilvēkam arī dzīvot tā, kā dzīvoja Kristus. Tas nozīmē ieraudzīt otru cilvēku viņa vajadzībās, noliekties pie viņa un kalpot viņam. Tas nav viegli, jo tas nozīmē būt gatavam piedot, kad negribas, palīdzēt, kad paši esam noguruši, un mīlēt, kad otrs, mūsuprāt, to nav pelnījis. Kad Jēzus mazgāja Jūdam kājas, Viņš lika pie malas katru iemeslu, lai to nedarītu.

Šovakar mēs nāksim saņemt Kristus miesu un asinis Svētajā Vakarēdienā. Tas nav tikai piemiņas rituāls. Tas ir tā vakara notikuma atkārtojums pie mums – Kristus mīlestībā noliecās pie mūsu kājām. Tas ir brīdis, kad mums godīgi jāatbild uz jautājumu: “Vai tu atļausi Kristum arī sevi mazgāt?” Ne tikai ārēji, bet sirdī, kur tu pats negribētu ieskatīties, tavā dziļi apslēptajā personīgajā dzīvē. Vai tu ļausi Jēzum pieskarties tavai vainai, tavām bailēm, taviem dziļākajiem grēkiem? Vai tu ļausi Viņam būt tavam Kungam, lai Viņš kalpotu tev – ne tikai vārdos, bet arī patiesi, pa īstam?

Mīļā draudze, šovakar mēs redzam Dievu, kurš noliecas pie cilvēku kājām. Rīt mēs redzēsim Dievu, kurš mirst cilvēku labā. Un Lieldienās mēs uzlūkosim Dievu, kurš uzvar nāvi. Bet viss sākas šovakar – ar dvieli un ūdeni. Ar mīlestību, kas nebaidās pieskarties grēka sārņiem. Ar mīlestību, kas noliecas tik zemu, cik vien tas nepieciešamas. Tāpēc nāksim pie mūsu Kunga un ļausim, lai Viņš mūs mazgā. Un tad iesim un darīsim tāpat. Āmen.