Arī šogad mūsu draudzes nometne notika skaistajos “Gaujaslīčos”, kur varējām baudīt jauko un rosinošo nedēļas nogali. Vieta, kur gribas atgriezties, – tā šo priežu ieskauto mājvietu raksturo draudzes locekļi. Mūsu nometnes šī gada moto bija “Pārbaudiet visu, paturiet to, kas labs” (1Tes 5:21)

Piektdienas vakarā, ierodoties “Gaujaslīčos”, debesīs spīdēja saule – un neviena paša lietus mākoņa! Nometni iesākām ar kopīgu svētbrīdi, lūdzot, teicot un slavējot To Kungu, savu Dievu. Mūsu pirmais vakars “Gaujaslīčos” pagāja sirsnīgā gaisotnē, vienam otru labāk iepazīstot caur sarunām un spēlēm.

Sestdienas rīts mūs lutināja ar debesu zilgmi un saules staru siltumu. Dienas gaitas iesākām ar rīta rosmi, par ko jāsaka liels paldies mūsu mācītājam Guntaram Dimantam. Pēc svētbrīža kapelā, kur mums pievienojās draudzes locekļi, kas rīta agrumā ieradās “Gaujaslīčos”, kuplā pulkā sēdāmies pie brokastu galda.

Priekšpusdienā klausījāmies lekciju “Cilvēka antropoloģija dievišķajā žēlastībā”, ko mums lasīja mācītājs Tālis Freimanis. Dzirdētais lika aizdomāties, un spraigā diskusijā meklēt atbildes uz jautājumiem, kas radās, lekciju klausoties. Par āra aktivitāšu vadīšanu mums ir jāpateicas Montai Ābelei – varējām kopīgi nodoties zīmēšanai spēlei, kas bija komandas darbs un parādīja, kā mēs cits citu spējam saprast un viens uz otru paļauties.

Pēc pusdienu lūgšanas un maltītes devāmies ekskursijā uz Raunu, pa ceļam apmeklējot Vaives dzirnavas, kuru vēsture iesniedzas vairāku gadsimtu senā pagātnē. Raunas Staburags – mūsu otrais apskates objekts – unikālais 3,5 m augstais saldūdens kaļķiežu veidojums, ko izveidoja un turpina veidot Raunas upītē ieplūstošā strautiņa ūdeņi, ir vieta, ko noteikti ir vērts apmeklēt. Atveldzējušies straujās upītes krastā, devāmies tālāk, lai apmeklētu Raunas pilsdrupas. Pils tika uzcelta 14. gs otrajā pusē un bija viena no Rīgas arhibīskapa galvenajām uzturēšanās vietām ziemas sezonā. Uzkāpām arī pils tornī, no kura paveras plašs skaists uz zaļo mežu un lauku ieskauto Raunas pilsētu. Apskatot Raunas evaņģēliski luterisko baznīcu, mums laimējās sastapt mācītāju Ediju Kalniņu, kurš mūs laipni iepazīstināja ar šīs senās baznīcas vēsturi.

Savā lekcijā “Pārbaudīt. Atšķirt. Paturēt”, ko klausījāmies dienas programmas turpinājumā, mācītājs Guntars Dimants uzsvēta, ka labuma mēraukla un avots ir Dievs – lai saprastu, kas ir labs, mums ir jāvēršas pie Labā avota – pie Dieva (lasi lekcijas konspektu >>).

Gardās vakariņas mēs baudījām mūzikas gaisotnē, par ko parūpējas mūsu draudzes priekšnieks Vilis Kolms. Nometne noslēdzās svētdienas rītā ar dievkalpojumu, ko vadīja mācītājs Guntars Dimants.

Mūsu nometne bija brīnišķīga un sirsnīga. Pateicība Dievam, ka varējām pavadīt laiku kopā sadraudzībā, lūgšanās, un baudot viens otra sabiedrību. Šī nedēļas nogale noteikti paliks atmiņā katram draudzes loceklim ar kaut ko īpašu.

Jēzus līdzība aizvien mulsina tās lasītājus un klausītājus. Kā gan Jēzus var slavēt cilvēku, kurš pieķerts krāpšanā, sāk viltot parādzīmes, lai glābtu savu ādu? Vai tad tā nav negodīga rīcība? Vai tiešām Kristus mūs aicina sekot šādam piemēram?

Pavisam droši var sacīt, ka līdzība nav par netaisnību vai blēdību. Tā ir par gudrību, kas spēj atrast glābjošu risinājumu krīzes laikā. Tas ir par cilvēku, kurš, sastopoties ar neizbēgamu zaudējumu, nekrīt panikā vai izbailēs, bet sāk rīkoties – gudri, reālistiski un tālredzīgi –, lai nākotnē nodrošinātu sev drošu patvērumu pie kāda no parādniekiem.

Taču tas ir tikai īss ievads Jēzus līdzības galvenajam vēstījumam. Šajā tekstā ir kāda svarīga frāze, kas sastopama divās līdzībās teju burtiski. Pirmā ir līdzībā par bagāto muļķi. Tur bagātnieks, izdomādams risinājumu, ko iesākt ar bagātīgo ražu, saka: “(..) es darīšu tā(..)”¹ Otrā ir šodienas līdzība, kurā dzirdējām pārvaldnieku sakām: “Es zinu, ko darīšu(..)” ² Un ir vēl līdzība par pazudušo dēlu, kur ieskanas līdzīga tēma. Proti, tajā jaunākais dēls, nokļūdams nabadzībā, pārdomā dzīvi un to, kas ar viņu noticis. Nākdams pie atziņas, saka: “Es celšos un iešu pie sava tēva(..)” ³ Arī šis pavisam noteikti ir tā saucamais “Ahā!” moments.

Šajās līdzībās ir kopīgas tēmas – uzticētā manta/laiks, krīze un risinājums. Divās rezultāts ir pozitīvs galvenajiem tēliem un tikai vienam tas ir negatīvs – bagātajam muļķim. Attiecība ir iedrošinoša un vismaz šī iemesla dēļ vien ir vērts saprast Jēzus sacītā galveno vēstījumu.

Līdzības ir par ikvienu cilvēku grēka ievainotajā pasaulē, kur ikviens sastopas ar izaicinājumiem, pārbaudījumiem un traģēdijām. Ne tikai ikdienu skarošām grūtībām, bet arī eksistenciālu dilemmu – kādi ir manas dzīves augļi. Jēzus liek mums pievērsties divām būtiskām atziņām. Dzīve bez sastapšanās ar Dievu un Viņa iepazīšanas ir ne tikai sarežģīta, bet pat bezcerīga. Turpretī, ja ļaujamies Dievam sevi pārliecināt par Viņa patieso dabu – laipnību, žēlastību, līdzcietību, taisnību un mīlestību – it viss mūsu dzīvē iegūst pavisam citu nozīmi. Un arī mēs paši kļūstam par citādiem cilvēkiem.

Kā apustulis Pāvila vēstulē Romiešiem raksta: “Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba, Tēvs!” ⁴ Viņš runā par atbrīvošanu un jaunu statusu, jeb piederību, kas sniedz svētību jau šeit un visbeidzot mūžībā. Līdz ar to kristīgs cilvēks nav vairs vergs, kas dzīvo bailēs no soda un cerībā par labāku nākotni. Kristietis ir bērns, dēls vai meita, kas paļaujas uz Tēva mīlestību. Un šāds bērns rīkojas saskaņā ar Tēva prātu un gribu, proti, saprātīgi jeb gudri. Tas arī ir šodienas līdzības vēstījums.

Un mēs to esam aicināti atklāt un ieraudzīt Jēzus tēlojumā par negodīgo pārvaldnieku. Nākot gaismā negodīgajai rīcībai, viņš ir spiests meklēt risinājumu. Kaut arī, būdams algots darbinieks, viņš krāpdamies ir paslepus zadzis saimniekam piederošo mantu. Vai gan brīdī, kad ir nākusi gaismā patiesība, labākais risinājums būtu radīt vēl lielākus zaudējumus saimniekam? Tā būtu ne tikai krāpšana, bet papildus tai arī dokumentu viltošana, par ko varētu nākties stāties tiesas priekšā. Ir kaut kas, ko šis vīrs pēdējā brīdī ir saskatījis sava saimnieka dabā. Proti, kungs ir labs, taisnīgs, žēlsirdīgs, pacietīgs un dāsns. Un, šīs atziņas mudināts, viņš izlemj rīkoties. Vienīgais, ar ko viņš var atdarīt savam darba devējam, ir pagodināt tā vārdu kopienā. Ar savu rīcību pārvaldnieks liek ciema ļaudīm ieraudzīt, ka viņu kungs ir žēlsirdīgs, dāsns un piedodošs. Un kungs uzslavē šo pārvaldnieka rīcību, jo tā darījusi zināmu patiesību, par to, kāds ir kungs. Jēzus ar šo līdzību atver mums logu uz debesīm, lai varam redzēt, ka Dievs ir žēlsirdīgs, piedodošs un dāsns. Un Viņš dara tos, kas Viņam tic par saviem bērniem, kas spēj nest un atspoguļot Viņa līdzību. Ticībā, uzticībā mēs topam darīti par Dieva “darba biedriem” ⁵, “namturiem” ⁶, “draugiem” ⁷, “mantiniekiem” ⁸

 
Ko tad šī līdzība nozīmē mums šodien? Mēs dzīvojam laikā, kad nepatiesība, bailes un nenoteiktība ietekmē daudzu cilvēku lēmumus. Pasaulē, kur grēks tiek racionalizēts, bet žēlastība un labestība tiek uzlūkotas kā vājums. Kur ikviens var būt pats sev dievs un patiesību uzskatīt par tumsonību. Tieši šādā pasaulē Dievs liek atspīdēt savai patiesības gaismai, lai ikviens var tapt patiesības apgaismots un izglābts. Lai Viņa bērni dzīvotu, būdami piepildīti ar garīgu gudrību. Šī gudrība nav sekls aprēķins. Tā ir Evaņģēlija vēsts pazīšana, kas sniedz spēju uzlūkot cilvēkus nevis kā problēmu cēloni vai parādniekus, bet kā brāļus un māsas, kam nepieciešama žēlastība.

Tāpēc šodienas evaņģēlijs mums neliek meklēt atbildi uz jautājumu: “Vai esmu pietiekami labs?” Bet gan – “Vai manas domas un rīcība atspoguļo debesu Tēva žēlastību?” “Vai manā dzīvē top redzams Dieva dāsnums?” Šie jautājumi norāda uz pēdām, ko atstājam pasaulē. Vai raugāmies uz cilvēkiem ar paštaisnību un nosodījumus, vai ar žēlsirdību, kas atbrīvo, piedod un aicina uz jaunu sākumu…?

Šodien žēlastības Kungs mūs aicina pie sava galda. Viņš ir tas, kas atdeva Savu dzīvību, lai dzēstu mūsu parādu nastu. Viņš ir tas, kas mūs uzņem savā mājvietā, jo mēs neesam vairs svešinieki un vergi, bet Viņa bērni. Viņš mūs ir sapulcinājis, lai piepildītu ar savu klātbūtni Vakarēdienā. Šajā mielastā Viņš mums sniedz Savu Miesu un Asinis, lai mēs būtu ne tikai atraisīti no vainas, bet arī pārveidoti savās sirdīs. Lai mēs būtu tie, kas dzīvo un rīkojas Gara, ne baiļu vai maldu vadīti. Un mielastā Viņš sniedz arī to, ko pasaule nespēj dot – Svēto Garu, kas liecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.

Tāpēc nāksim ar pateicību, ar sirds ilgām pēc Viņa tuvuma, lai šī sastapšanās ar Kristu mūs atjauno Viņa līdzībā, darot mūs gudrus, dāsnus un žēlastības pilnus šajā grēka ievainotajā pasaulē. Āmen.

¹ Lk12:18. ² 16:4. ³ 15:18. ⁴ Rom 8:15. ⁵ 1kor 3:9. ⁶ 1kor 4:1. ⁷ Jņ15:15. ⁸ Ef1:11; 3:6.