“Nama kungs uzslavēja negodīgo nama pārvaldnieku, ka tas bija rīkojies saprātīgi.”. Lk 16:1–8
Taču tas ir tikai īss ievads Jēzus līdzības galvenajam vēstījumam. Šajā tekstā ir kāda svarīga frāze, kas sastopama divās līdzībās teju burtiski. Pirmā ir līdzībā par bagāto muļķi. Tur bagātnieks, izdomādams risinājumu, ko iesākt ar bagātīgo ražu, saka: “(..) es darīšu tā(..)”1 Otrā ir šodienas līdzība, kurā dzirdējām pārvaldnieku sakām: “Es zinu, ko darīšu(..)” 2 Un ir vēl līdzība par pazudušo dēlu, kur ieskanas līdzīga tēma. Proti, tajā jaunākais dēls, nokļūdams nabadzībā, pārdomā dzīvi un to, kas ar viņu noticis. Nākdams pie atziņas, saka: “Es celšos un iešu pie sava tēva(..)” 3 Arī šis pavisam noteikti ir tā saucamais “Ahā!” moments.
Šajās līdzībās ir kopīgas tēmas – uzticētā manta/laiks, krīze un risinājums. Divās rezultāts ir pozitīvs galvenajiem tēliem un tikai vienam tas ir negatīvs – bagātajam muļķim. Attiecība ir iedrošinoša un vismaz šī iemesla dēļ vien ir vērts saprast Jēzus sacītā galveno vēstījumu.
Līdzības ir par ikvienu cilvēku grēka ievainotajā pasaulē, kur ikviens sastopas ar izaicinājumiem, pārbaudījumiem un traģēdijām. Ne tikai ikdienu skarošām grūtībām, bet arī eksistenciālu dilemmu – kādi ir manas dzīves augļi. Jēzus liek mums pievērsties divām būtiskām atziņām. Dzīve bez sastapšanās ar Dievu un Viņa iepazīšanas ir ne tikai sarežģīta, bet pat bezcerīga. Turpretī, ja ļaujamies Dievam sevi pārliecināt par Viņa patieso dabu – laipnību, žēlastību, līdzcietību, taisnību un mīlestību – it viss mūsu dzīvē iegūst pavisam citu nozīmi. Un arī mēs paši kļūstam par citādiem cilvēkiem.
Kā apustulis Pāvila vēstulē Romiešiem raksta: “Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba, Tēvs!” 4 Viņš runā par atbrīvošanu un jaunu statusu, jeb piederību, kas sniedz svētību jau šeit un visbeidzot mūžībā. Līdz ar to kristīgs cilvēks nav vairs vergs, kas dzīvo bailēs no soda un cerībā par labāku nākotni. Kristietis ir bērns, dēls vai meita, kas paļaujas uz Tēva mīlestību. Un šāds bērns rīkojas saskaņā ar Tēva prātu un gribu, proti, saprātīgi jeb gudri. Tas arī ir šodienas līdzības vēstījums.
Un mēs to esam aicināti atklāt un ieraudzīt Jēzus tēlojumā par negodīgo pārvaldnieku. Nākot gaismā negodīgajai rīcībai, viņš ir spiests meklēt risinājumu. Kaut arī, būdams algots darbinieks, viņš krāpdamies ir paslepus zadzis saimniekam piederošo mantu. Vai gan brīdī, kad ir nākusi gaismā patiesība, labākais risinājums būtu radīt vēl lielākus zaudējumus saimniekam? Tā būtu ne tikai krāpšana, bet papildus tai arī dokumentu viltošana, par ko varētu nākties stāties tiesas priekšā. Ir kaut kas, ko šis vīrs pēdējā brīdī ir saskatījis sava saimnieka dabā. Proti, kungs ir labs, taisnīgs, žēlsirdīgs, pacietīgs un dāsns. Un, šīs atziņas mudināts, viņš izlemj rīkoties. Vienīgais, ar ko viņš var atdarīt savam darba devējam, ir pagodināt tā vārdu kopienā. Ar savu rīcību pārvaldnieks liek ciema ļaudīm ieraudzīt, ka viņu kungs ir žēlsirdīgs, dāsns un piedodošs. Un kungs uzslavē šo pārvaldnieka rīcību, jo tā darījusi zināmu patiesību, par to, kāds ir kungs. Jēzus ar šo līdzību atver mums logu uz debesīm, lai varam redzēt, ka Dievs ir žēlsirdīgs, piedodošs un dāsns. Un Viņš dara tos, kas Viņam tic par saviem bērniem, kas spēj nest un atspoguļot Viņa līdzību. Ticībā, uzticībā mēs topam darīti par Dieva “darba biedriem” 5, “namturiem” 6, “draugiem” 7, “mantiniekiem” 8
Ko tad šī līdzība nozīmē mums šodien?
Mēs dzīvojam laikā, kad nepatiesība, bailes un nenoteiktība ietekmē daudzu cilvēku lēmumus. Pasaulē, kur grēks tiek racionalizēts, bet žēlastība un labestība tiek uzlūkotas kā vājums. Kur ikviens var būt pats sev dievs un patiesību uzskatīt par tumsonību. Tieši šādā pasaulē Dievs liek atspīdēt savai patiesības gaismai, lai ikviens var tapt patiesības apgaismots un izglābts. Lai Viņa bērni dzīvotu, būdami piepildīti ar garīgu gudrību. Šī gudrība nav sekls aprēķins. Tā ir Evaņģēlija vēsts pazīšana, kas sniedz spēju uzlūkot cilvēkus nevis kā problēmu cēloni vai parādniekus, bet kā brāļus un māsas, kam nepieciešama žēlastība.
Tāpēc šodienas evaņģēlijs mums neliek meklēt atbildi uz jautājumu: “Vai esmu pietiekami labs?” Bet gan – “Vai manas domas un rīcība atspoguļo debesu Tēva žēlastību?” “Vai manā dzīvē top redzams Dieva dāsnums?” Šie jautājumi norāda uz pēdām, ko atstājam pasaulē. Vai raugāmies uz cilvēkiem ar paštaisnību un nosodījumus, vai ar žēlsirdību, kas atbrīvo, piedod un aicina uz jaunu sākumu…?
Šodien žēlastības Kungs mūs aicina pie sava galda. Viņš ir tas, kas atdeva Savu dzīvību, lai dzēstu mūsu parādu nastu. Viņš ir tas, kas mūs uzņem savā mājvietā, jo mēs neesam vairs svešinieki un vergi, bet Viņa bērni. Viņš mūs ir sapulcinājis, lai piepildītu ar savu klātbūtni Vakarēdienā. Šajā mielastā Viņš mums sniedz Savu Miesu un Asinis, lai mēs būtu ne tikai atraisīti no vainas, bet arī pārveidoti savās sirdīs. Lai mēs būtu tie, kas dzīvo un rīkojas Gara, ne baiļu vai maldu vadīti. Un mielastā Viņš sniedz arī to, ko pasaule nespēj dot – Svēto Garu, kas liecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.
Tāpēc nāksim ar pateicību, ar sirds ilgām pēc Viņa tuvuma, lai šī sastapšanās ar Kristu mūs atjauno Viņa līdzībā, darot mūs gudrus, dāsnus un žēlastības pilnus šajā grēka ievainotajā pasaulē. Āmen.
1 Lk12:18. 2 16:4. 3 15:18. 4 Rom 8:15. 5 1kor 3:9. 6 1kor 4:1. 7 Jņ15:15. 8 Ef1:11; 3:6.
