2019. gada 13. novembris
Vārdadienas:
Eižens, Jevgēņijs, Jevgēņija

Nedēļas lozungs

"Redzi, tagad ir Dieva labvēlības laiks, redzi, tagad ir glābšanas diena."
2Kor 6:2

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00

Tezē svētbrīdis

sestdienās 19.00

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 14.00,
ceturtdienās no 13.00 līdz 18.30

Draudzes mācītājs

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@lelb.lv
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119, Rīga,
LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213
Pieņem trešdienās un
piektdienās no 11.00 līdz 13.00

Valdes priekšsēdētājs
Agris Eglītis
E-mail: agris.eglitis@gmail.com
Tālr. +371 26330046
Pieņem ceturtdienās
no 15.00 līdz 18.30

Uzruna Lieldienās


Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt. Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši. Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies.”

Nevar nepamanīt Mateja īpašo valodas stilu, kurā tik īsā evaņģēlija fragmentā mēs atrodam trīs “BET”. Tam nepārprotami ir kāds īpašs mērķis. Šie bet pasvītro augšāmcelšanās notikuma daudz lielāko pārākumu pār pirms tam notikušo.

Tīri cilvēciski mēs kāda tuva cilvēka nāvi uztvertu kā galveno notikumu citu starpā. Nāve taču pieliek punktu dzīvei. Viss ir beidzies. Atliek tikai sēras, zaudējuma sāpes un nožēla. Tas ir tik pašsaprotami.

Tieši uz šī tik pašsaprotamā fona, šie “bet” piesaka, ko jaunu un nebijušu. Sabatā Jēzus ir miris, bet pirmajā nedēļas dienā viņš ir augšāmcēlies. Sabatā triumfē pasaules vara, ar tās galējo līdzekli nāvi, bet nu triumfē Dieva dzīvība. Eņģelis pasludina uzvaru pār visu, kas sēj bailes, naidu un nāvi. Tas, kurš bija miris ir dzīvs, bet kapu sargājošie karavīri kļūst kā miruši. Nāves impērijas pamati top satricināti. Jā, Lieldienu rīts satricina katra cilvēka sirdi un prātu, jo tas liek atteikties, novērsties no vecā un ticībā pieņemt jauno.

Lieldienu rīts ir jaunā radīšanas diena, to ievada eņģeļa vārdi: “Nebīstieties!” Jaunā dzīve kopā ar augšāmcelto Jēzu dara brīvu no bailēm. Tā liek uzticēties Dieva mīlestībai, piedošanai un mūžīgai dzīvībai. Tas aicinājums un pamudinājums katrai jaunai dienai. Dzīvība ir tur, kur mīlestība un mīlestībā nav baiļu!

Svētītus un Dieva mīlestības piepildītus Augšāmcelšanās svētkus! Kristus ir Augšāmcēlies!

Palmu (Pūpolu) svētdienai


"Liels ļaužu pūlis, kas bija sanācis uz svētkiem, izdzirdēja, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi, Paņēmuši palmu zarus, tie izgāja Viņam pretim, skaļi saukdami: "Ozianna, svētīts, kas nāk Kunga vārdā - Israēla Ķēniņš!" Jņ 12:12-13

Palmu jeb Pūpolu svētdienas notikums ir kā durvis, kas mūs ieved Kunga ciešanu notikumā. Viņš pazemojas mūsu dēļ, kļūdams par kalpu, līdz pat krusta nāvei. Jēzus iejāj Jeruzalemē uz Pashā svētkiem, taču šo svētku kulminācija notiks nevis Templī, bet Golgātas kalnā.

Mēs pavadām lielu daļu dzīves, cenšoties izvairīties no sāpēm. Kā rezultātā aizvien vairāk ir to, kas saka, ka ir labi izbeigt tāda cilvēka dzīvi, kura ciešanas un sāpes nav dziedināmas. Tiem, kas domā, ka augstākais mērķis ir izvairīšanās no sāpēm, šis Cietējs Kalps izraisa apmulsumu. Viņš nebēg no krusta, kas viņu gaida, bet sastop to ar prieku, jo tikai tā tu vari tikt izglābts, atbrīvots no nāves un baiļu verdzības.

Tas Kungs neatlaidīgi dodas uz Jeruzalemi. Svētku parāde drīz beigsies. Gavilējošie pūļi ar saviem Ozianna saucieniem apklusīs. Palmu zari vītīs nomesti ceļmalas putekļos, bet Dieva Jērs turpinās savu gājumu. Viņš pacietīs ņirgāšanos un pērienu, naglas un slāpes. Viņš piepildīs tavu glābšanu, mirdams pie krusta. Glābšana nav mūsu pašu ziņā, to spēj izdarīt tikai Dievs. Un tā ir Viņa dāvana. Tāpēc Viņš joprojām nāk pie mums Savā Vakarēdienā, un tāpēc mēs dziedam: "Slavēts ir, kas nāk Tā Kunga vārdā. Ozianna augstībā!"

2018. gada Ziemassvētkos


Un eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija! Tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Un, redzi, tu tapsi grūta un dzemdēsi Dēlu, un dosi viņam vārdu Jēzus. Viņš būs dižens un tiks saukts par Visuaugstā Dēlu...” Bet Marija jautāja eņģelim: “Kā tas var būt? Jo es vīra nezinu.” (Lk 1:30 - 34)

Lai arī Ziemassvētki ir cerību un prieka caurstrāvoti, tie vienlaikus ir arī lielu izaicinājumu un pārbaudījumu laiks. Iespējams tas ir saistīts ar tumšāko gada periodu. Pietrūkst gaismas. Maņas un izjūtas ir sakāpinātas. Mēs esam nodomu, apņēmības un cerību pārņemti. Šķiet, viss ir iespējams, bet tad seko vilšanās – nodomi neizdodas, apņemšanās noplok un cerības izgaist.

Nē, gaismas trūkums nevar būt izšķirošais iemesls. Drīzāk, Ziemassvētku vēsts pieskaras kādam būtiskākam ikviena cilvēka dzīves raksturojumam – dzīve, kas balansē uz bezcerības robežas. Proti, ikviens no mums apzinās sevi kā personu, kas spēj piedzīvot ko jaunu, vēl nebijušu. Tajā pašā laikā nav neviena, kas nebūtu piedzīvojis šī iespējamā neiespējamību.

Un Jēzus tiem sacīja: “Nāciet savrup nomaļā vietā un mazliet atpūtieties”


Un Jēzus tiem sacīja: “Nāciet savrup nomaļā vietā un mazliet atpūtieties,” - jo daudzi nāca un gāja, tā ka tiem nebija pat laika paēst. (Mk 6:31)

Šī vasara mūs “pārsteidza nesagatavotus” ar priekšlaicīgo iestāšanos, un vēlme to izbaudīt ir tikai likumsakarīga. Tāpēc tos baznīcēnus, kam no Rīgas īsti nav, kur “aizmukt”, neizbrīna pustukšās baznīcas solu rindas.
Galu galā, kad vēl atpūsties ja ne vasarā! Pat mūsu Kungs rūpējās par to, lai mācekļiem būtu iespēja atpūsties un baudīt kopīgu maltīti. Taču, ko nozīmē atpūsties? No kā?

Nogurums un vēlme atpūsties pieder pie radīto lietu kārtības. Viss, kas tajā ir, ir labs. Tajā skaitā mūsu ķermenis ar tam piemītošo spēju aktīvi darboties un kādā brīdī vajadzību atpūsties.

Radīšanas stāsta kulminācijā ir atrodams Dieva roku darba novērtējums – “un redzi, tas bija ļoti labi!” (1Moz 1:31)
Radīšana noslēdzas ar priecīgu atpūtu – gandarījumu par paveikto! Mūsu esības jēga nav meklējama tieksmē pēc naudas, ietekmes vai slavas, bet gan gribā priecāties un dalīties visa radītā labumā un dzīvībā. Tas nozīmē ņemt dalību Radītāja darbā un tam sekojošā atpūtā un priekā kopā ar Viņu. Bez šīs kopības pat atpūta var pārtapt par izniekotu laiku.

Tāpēc, tiekdamies pēc miera, prieka un vasaras saules, būsim nomodā, lai sadzirdētu mūsu Kunga aicinājumu pie Viņa sagatavotā mielasta un dzīvību sniedzošā vārda!

Lai jums svētīta katra Dieva dāvātā diena, bet jo īpaši atpūta kopībā ar Viņu!

Šī ir Augšāmcelšanās diena, gavilējiet un līksmojiet šodien!


Jēzus augšāmcelšanās ir galvenais notikums cilvēces vēsturē. Viss Bībelē aprakstītais, kopš radīšanas līdz Jēzus ienākšanai pasaulē, ir norādījis uz šo Augšāmcelšanos. Kopš Ādama grēkā krišanas līdz Jēzus augšāmcelšanās notikumam, cilvēce atradās verdzības gūstā, ilgodamās pēc tēvzemes, ko nekad nebija redzējusi. Aizzīmogotais un apsargātais Jēzus kaps kļuva par atvērtām durvīm uz ilgotajām tēva mājām!

Vecās Derības dziesminieka vārdi: “Šī ir diena, ko Kungs devis, gavilējiet un līksmojiet šodien!”(1), nepārprotami runā par Lieldienu notikumu. Taču šīs dienas saturs un vēstījums ir pārlaicīgs, tas neapstājas pie vēsturiskā fakta. Dzīvība nav un nevar būt statisks process. Turklāt Jēzus augšāmcelšanās ir patiesas, neizsīkstošas un spēkpilnas dzīvības triumfs! Pateicoties tam, katra diena, ko saņemam no Dieva, ir augšāmcelšanās dzīvības piepildīta. Jēzus nāve un augšāmcelšanās dara iespējamu grēka izkropļotās cilvēka dabas atdzimšanu un dziedināšanu. Jēzus sacīja: “ūdens, ko es došu, kļūs par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.”(2) Šī ir labā vēsts katrai jaunai dienai. Kad topam bezcerības, aizvainojuma, šaubu ievainoti, uzticēšanās Jēzum sniedz dziedināšanu. Nožēla un atgriešanās dāvā jaunu dzīvību, dzīvību un neiznīcību, ko Viņš ir gaismā cēlis.(3) Nezaudēsim cerību un ticību, piedzīvojot netaisnību un krītot kārdinājumā, mums ir dota žēlastība Kristus spēkā celties un cīnīties labo ticības cīņu. Katra, pat vismazākā uzvara ir Augšāmcelšanās spēka apliecinājums.

Lai atrašanās Kristus kopībā un ticības apliecināšana ir kā mīlestības uguns, kas deg mūsu sirdīs! 

Svinēsim Lieldienu svētkus ar lielu prieku un pateicību Dievam par mūžīgās dzīvības dāvanu!

1Ps118:24, 2Jņ 4:11, 32Tim 1:10
 

Klusu, trokšņi, pasaul’s nieki!


Dieva draudze, draudze svēta, uz šo draugu paraugies!
Tam tu esi novēlēta, tas dod mūžam priecāties.
Kāda augsta svētība tev šais dienās gādāta!
Klusu, trokšņi, pasaul’s nieki! Sirdī mums aust debess prieki.
(94. dziesma, 4.pants, Jaunā Dziesmu grāmata)

Svēta draudze! Ko tas nozīmē?  Tā ir piederība Dievam, jeb dzīve kopā ar Viņu. Šo kopības esamību Dievs ir apstiprinājis savā Dēlā, kuru drīkstam uzlūkot un iepazīt kā draugu! Šim Draugam mēs esam novēlēti un šajā novēlējumā nepārprotami ieskanas derības nots. Kopš Vecās derības laika ir zināms, ka derību ar tautu Dievs noslēdz vienpusēji. Jēzus ir labais Gans, kas meklē, atrod un atnes mājās pazudušo - piešķir dievbērnību. Piederēt Dievam, nozīmē būt kopā ar Viņu nākotnē – nebeidzamā dzīvībā. Šī derība unpiederība, sniedz prieku.

2017. gada Lieldienās


Pat ja iešu pa nāves ieleju, ļaunuma nebīšos, jo tu esi ar mani, tavs zizlis un spieķis drošina mani.”
(Ps.23:4)


Kad dziesminieks Dāvids saka – pat ja iešu pa nāves ieleju – ar to viņš nedomā kādu ekskluzīvu notikumu. Proti, it kā nāve būtu kāda pēkšņa traģēdija uz visādi citādi mierpilnās cilvēces kultūras fona. Patiesībā viss ir daudz sarežģītāk. Šī Dāvida dziesma apraksta

cilvēka dzīvi,
kur patiesā drošība un miers ir rezultāts apzinātai un iepazītai Dieva klātbūtnei. Visādi citādi šī pasaule ir pilna apdraudējumu, un nāve ir kā neatņemama tās sastāvdaļa. Turklāt Dāvids te nemin nāvi kā bioloģisku neizbēgamību, bet drīzāk kā kulmināciju cilvēku realizētajai skaudībai un sāncensībai, un naidam, kas no tām izriet. Tādēļ miers un patvērums nav rezultāts cilvēku politiskajām, ekonomiskajām vai militārajām aktivitātēm. Tā ir “izkāpšana” no esošās lietu kārtības, ļaujot sevi apņemt Dieva mīlestībai. To pieredz tikai tie, kas seko Dievam kā ganāmpulks seko savam ganam vai mācekļi – savam skolotājam. Tā ir pārvērtība, kas iesākas cilvēka sirdī. Pravietis Jesaja to salīdzina ar sastapšanos ar gaismu, kurā pēkšņi visu ieraugi pavisam citām acīm. “Tauta, kas staigā tumsā, redzēs varenu gaismu, tumsības zemes mītniekiem atspīdēs gaisma” (Jes.9)

Jo nav neviens cits vārds dot


“Viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā JĒZUS,
jo Viņš izglābs savu tautu no grēkiem.” (Mt.1:21)

Vai esat jautājuši saviem vecākiem kā viņi izvēlējās jūsu vārdu? Reizēm vārda izvēle bērnam ir viens no lielākajiem vecāku izaicinājumiem. Tie meklē starp populārākajiem vārdiem,  radu rakstos esošajiem vai draugu lokā atrodamajiem vārdiem.

Kristieši mēdz izvēlēties bērnam kādu no Bībeles ievērojamo cilvēku vārdiem. Piemēram: Dāvids, Estere vai Jēkabs. Savukārt Bībeles laikos bērna vārdu izvēlējās saistībā ar Dieva klātbūtnes svētībām. Dāvids nozīmē “mīļotais”, Estere “zvaigzne”, Jēkabs “lai Dievs sargā”.

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES
EVANĢĒLISKI LUTERISKĀ DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468
Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita_avotina@inbox.lv
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »