Kristus mīļotie!

Evaņģēlists Lūka mums stāsta par notikumiem sabatā kāda farizeja namā. Viņa ielūgumu Jēzus pieņēma, neraugoties uz savu nosodošo attieksmi, – farizejus Viņš uzlūkoja kā liekuļus dēļ viņu neīstās svētulības un sirdis nocietinājuma pret visiem citādajiem. Arī farizejiem bija slepens mērķis – pieķert Jēzu kādos rituālās bauslības pārkāpumos, lai vēlāk apsūdzētu. Jēzus, protams, to zināja un tīri cilvēcīgi varēja no tā izvairīties. Tomēr Jēzus ieradās farizeja namā, jo Viņš izmantoja katru iespēju, lai būtu ar cilvēkiem un viņus mācītu ar savu piemēru. Vispirms Jēzus, pārkāpjot sabata aizliegumu, dziedināja tūskas slimnieku, tad mācīja pazemību vietas izvēlē pie galda, līdz kāds pauda domu: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Bībeles grieķu oriģināltekstā lietots vārds makarios, kuram latviešu tulkojumā ir vairākas nozīmes: laimīgs, labvēlīgs, svētīgs un svētlaimīgs. Tāpēc teiktais varēja izskanēt gan kā apgalvojums, gan kā jautājums par svētlaimi Dieva valstībā. Un Jēzus sniedza atbildi par Dieva valstību un iespējām, kā tur nokļūt, līdzībā lietojot visiem labi pazīstamu mielasta situāciju.

Lasījums no Mt 5:20-26

Šodienas evaņģēlija lasījuma tematiskais virsraksts ir “Par slepkavību un dusmām”. Un patiesi, Jēzus aktualizē šo tēmu savā “kalna runā”. Dusmas, pavisam noteikti, nav tas, ar ko varam lepoties. Drīzāk ir jāatzīst, ka šī emociju izpausmes forma spēj sagādāt ne mazums galvas sāpju, izpostīt dzīvi pārnestā un burtiskā veidā. Tik tālu mēs varam vienīgi piekrist, bet ko Jēzus ir gribējis sacīt, aktualizējot šo tēmu?

Vispirms paraudzīsim, ar ko Jēzus iesāk savu plašo uzrunu. Tā iesākas ar vārdu “laimīgi”. Senākajā tulkojumā tika lietots vārds “svētīti”. Te arī varētu lietot vārdu “svētlaimīgi”. Laimes sajūta pavisam noteikti ir pretstats dusmām. Jēzus ievadrunā vārdu “laimīgi”, lieto deviņas reizes un noslēdz ievadu, sakot: “Priecājieties un gavilējiet – jūsu alga ir liela debesīs.” Laimīgais desmitnieks! Kur var iegūt šo laimes pilnību? Pravieša Jesajas grāmatas 43. nodaļā atrodam divas Dieva sacītās frāzes: “Tu esi mans... un Es mīlu tevi...” Tās sasaucas ar tik pazīstamo teikumu Jāņa evaņģēlijā: “Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic nepazustu, bet tam būtu mūžīga dzīvība.” (Jņ 3:16) Dieva būtības apliecinājums ir ietverts vārdos – mīlestība un dzīvība! Lūk, pilnība, laimīgais desmitnieks ir atrodams pie Dieva. Klausi, turies pie Dieva un būsi laimīgs, priecīgs un dzīvs!

Pirms ķeramies pie šodienas evaņģēlija galvenās tēmas, ir svarīgi saprast notikuma fonu. Ap Jēzu ir sapulcējušies muitnieki un grēcinieki, lai Viņā klausītos. Acīmredzot Jēzus vārdi sakustināja šo cilvēku sirdis, sniedzot dziedinājumu. Tieši tas satrauc rakstu mācītājus un farizejus. Pirmie atbild par tautas garīgo izglītību, otrie – par tautas tradīciju saglabāšanu. Vai nav dīvaini, ka šos cilvēkus saniknoja Jēzus, kas ar saviem vārdiem atgrieza nomaldījušās dvēseles uz patiesības, ticības un apsolījuma ceļa? Jēzus vārdiem runājot, tie norakstīja zaudējumos nomaldījušos un pazaudētos cilvēkus. To apstiprina Viņa līdzības ievadvārdi: “Kurš no jums, kas vienu pazaudējis?” Viņš grib sacīt: “Lūk, te ir ne tikai viena avs un viena drahma (mazas vērtības naudas gabals), bet vesels pulks pazudušo un nozaudēto! Priecājieties līdz ar eņģeļiem, jo Es viņus esmu atradis! Pievienojieties izglābto pulkam!”

Debesbraukšanas diena Baznīcas kalendārā vienmēr ir ceturtdienā. Tas neviļus liek domāt, ka šie svētki ir mazāk nozīmīgi, nekā Lieldienas vai Vasarsvētki, taču tas nebūt tā nav. Gluži otrādi – Debesbraukšanas diena ir izšķirošs notikums Jēzus ciešanu un Augšāmcelšanās notikumos. Noskaidrot, kas tajā ir tik nozīmīgs, ir šodienas lielais uzdevums. Ievadam mazs Lutera citāts: “Kamēr Viņš (Jēzus) bija uz zemes, Viņš bija tālu no mums, bet tagad Viņš ir ļoti tuvu.” Tajā nudien nav nekādas loģikas, bet tieši tāpēc ir vēl jo vairāk intriģējoši.

Pagājušās svētdienas Evaņģēlija lasījumā Jēzus sacītais atklāj patiesa un nebeidzama prieka iemeslu – pēc augšāmcelšanās Viņš atkal skatīs mācekļus, un šī sastapšanās sniegs patiesu prieku. Domāju, mēs spējam iztēloties sajūtas, kas pārņēma mācekļus, ieraugot savu kapā guldīto skolotāju atkal dzīvu. Pavisam noteikti, tos dažus vārdus, ar kādiem mācekļi pārsteigumā vērsās pie Jēzus, varētu raksturot kā izbrīna pilnu stomīšanos. Tas savā ziņā apraksta ikviena ticīgā prozelīta (jaunpienācēja, gr.val.) periodu, kad esi pārliecināts par ticības dārgumu, bet nespēj to sakarīgi izskaidrot citiem. Proti, kad ticības dāvana ir lielāka par spēju to līdz galam aptvert un izteikt vārdos. Tomēr šim periodam ir svarīga loma ticības nobriešanā, jo tas iedēsta mūsos pārliecību par Dievu kā prieka avotu. Šī svētdiena mūs ved soli tālāk, it kā sakot: “Pārvērt savu prieku dziesmā.” Kuram gan nav gadījies pacilātības brīdī savas priekpilnās domas ietērpt melodijā?

Šīs svētdienas nosaukums izriet no 33. psalma (5.p.) vārdiem, “Kunga žēlastība piepilda zemi.” Kungs, kas mūsu dēļ nomira pie krusta un augšāmcēlās, ir debess un zemes radītājs. To apustulis Jānis apliecina, evaņģēlija ievadā sakot: “Viss ir radies caur Viņu, un nekas, kas ir radies, nav radies bez Viņa. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” (1:3, 4) Tas nepārprotami norāda uz Dievu kā izšķirošu nosacījumu cilvēces pastāvēšanai. Kur nav Kunga žēlastības, nav arī patiesas dzīvības. To skaidri izsaka Sv. Porfīrija* vārdi, “Kad cilvēki ir tukši no Kristus, nāk vēl tūkstoš un viena lieta, kas tos piepilda: greizsirdība, naids, garlaicība, melanholija, aizvainojums, pasaulīgs lietu skatījums un pasaulīgas baudas. Centieties piepildīt savu dvēseli ar Kristu, lai tā nav tukša.” Patiesa, žēlastības piepildīta dzīve ir iespējama tikai kopībā ar Kristu!