2024. gada 6. decembris
Vārdadienas:
Nikolajs, Niklāvs, Niks, Nikola
Mīliet patiesību un mieru!
Zah 8:19

Un Dieva miers,
kas pārspēj jebkuru sapratni,
lai pasargā jūsu sirdis un
jūsu domas Kristū Jēzū.
Flp 4:7

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00


Bībeles stunda
svētdienās pēc dievkalpojuma

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītāji

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Tālis Freimanis
E-pasts: talis.f@tvnet.lv
Tālr.: +371 29608801

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213



Kā vārdā dzīvojam? Mt 28:18-20


Ar Trīsvienības svētkiem noslēdzas Baznīcas gada svētku pusgads. Šī svētdiena ir kopsavilkums Dieva atklāsmei, ko Viņš ir vēlējies darīt mums zināmu, iesākot ar Adventa pirmo svētdienu un noslēdzot ar Vasarsvētkiem. Trīsvienības svētku evaņģēlija centrā ir Jēzus vārdi: “(..) kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā (..)” Pamatojoties uz Jēzus sacīto, Baznīca radīja jēdzienu “Trīsvienība”. Svētais Augustīns ir teicis, ka vārds “Trīsvienība” ir nedaudz labāks par nekā nepateikšanu, kad kaut kas ir jāsaka. Mēģināsim arī mēs ieraudzīt to, kas stāv aiz jēdziena “Trīsvienība”, kam ir veltīti šie svētki.

Gan jau teju katram ir nācies sacīt laba vēlējumus “visas ģimenes vārdā.” Visbiežāk to nākas darīt reizēs, kad jaunā paaudze palikusi mājās, nesaskatot nekā interesenta radu apciemojumā, vai arī kāda ģimenes locekļa prombūtnes dēļ. Reizēm šādi sacīt nākas amata stāvokļa dēļ. Pagājušajā svētdienā mūsu Valsts prezidents Egils Levits, sveikdams hokeja izlases puišus ar trešās vietas izcīnīšanu, sacīja apmēram tā: “Kā vēl esošais Valsts prezidents es jūs sveicu visas Latvijas tautas vārdā.” Sveikt kāda vai kādu vārdā nozīmē apliecināt, ka klāt neesošās personas pievienojas sveicieniem. Šādi tiek pausta gribas vienotība laba vēlējumā vai pateicībā.

Viņš ir kopā ar mums. Mk 16:14-20

ezgif-4-e56852add9

Mīļie draugi. Debesbraukšanas diena ir izšķirošs notikums, kas savā ziņā ir kā kopsavilkums Dieva atklāsmei, kas mums darīta redzama un saprotama Jēzus personā. Noskaidrot šīs atklāsmes būtību ir ikviena kristīga cilvēka dzīves lielais uzdevums. Proti, kā šīs pasaules un cilvēka dzīves ierobežotībā sastapt un iepazīt visuma Radītāju un Glābēju. Mārtiņš Luters sacīja: “Kamēr Viņš (Jēzus) bija uz zemes, Viņš bija tālu no mums, bet tagad Viņš ir ļoti tuvu.” Šis apgalvojums sākotnēji šķiet pretrunā loģikai. Jo, kā gan Jēzus, būdams uz zemes, varēja būt tālu, bet tagad, esot debesīs, būt tuvu?

Patiesība, kas dāvā dzīvību. Jņ 15:26-16:4


Šīs svētdienas lozungs ir “Uzklausi”. Šis pamudinājums atrodams šodienas ievada psalmā, kas iesākas ar vārdiem: “Uzklausi manu balsi, kad es saucu!” Taču šīs lūgšanas pirmsākums ir atrodams piektajā Mozus grāmatā, kur ar šiem vārdiem tauta tiek aicināta uzklausīt Dieva sacīto: “Klausies, Israēl! Kungs, mūsu Dievs, ir viens Kungs! Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku! Lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, ir tev sirdī!” Veids kādā Dievs vēlas runāt ar cilvēku ir pielīdzināms tēva vai mātes sacītajam, aicinot bērnus pie galda. Šis aicinājums nepārprotami ir aicinājums uz rīcību.  Ebreju valodā vārds uzklausīt (dzirdēt) vienlaikus nozīmē arī to darīt. Katrs vārds, ko Dievs ir runājis savai tautai, vienmēr ir bijis par svētību un glābšanu.

Šodienas evaņģēlijā Jēzus stāsta saviem mācekļiem par tiem uzticēto misiju – būt Viņa vēsts paudējiem. Tamdēļ Jēzus tiem sūtīs Aizstāvi, Patiesības Garu, kas mācīs un atgādinās visu, ko Kungs mācījis. Nav šaubu, lai kaut ko mācītu citiem, tas vispirms ir jāapgūst pašam, gan teorijā, gan praksē. Kā Dievs sacīja savai tautai: “Lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, ir tev sirdī!” Proti, atceries un pārdomā, līdz patiesība iemājo sirds dziļumos.

"Viņš ir augšāmcēlies, un Viņa šeit nav."* Mk 16:1–8


Lieldienu vēsts nemaz nav tik pašsaprotama. To var pamanīt, lasot evaņģēlija liecību par tā rīta notikumiem. Nedz mācekļu skumjās, nedz sievu rīcībā, dodoties uz kapu, nav atrodamas ne mazākās cerības, ka Jēzus varētu būt dzīvs. Turklāt arī pats augšāmcelšanās mirklis ir palicis apslēpts. Sievas, atnākušas uz kapu, to atrod tukšu, tur ir tikai kāds jauneklis, kurš saka: “Viņš ir augšāmcēlies, un Viņa šeit nav.” Vienkārši sakot, Jēzus ir, un vienlaikus Viņa nav. Tomēr Viņa neesamība ir acīmredzama. Kā liecina pārējie evaņģēliji, vietā, kur tika guldīts Jēzus, ir atlicis vien līķauts. Sievas, redzot tukšo kapu, bailēs bēg no tā. Tā vien šķiet, ka vārdi “Viņš ir Augšāmcēlies” tiek izrunāti teju čukstus. Pirmais Lieldienu rīts pavisam noteikti nav piepildīts ar svētku gavilēm, bazūņu skaņām un liliju ziediem. Marka lakoniskā liecība par tā rīta notikumu, to padara cilvēciski patiesu.

Kur lai pērkam maizi? Jņ 6:1-15


Šīs svētdienas nosaukums ir Laetare, kas tulkojumā nozīmē – priecāties. Prieka tēma Lielā Gavēņa laikā, šķiet, ir nevietā. Un tomēr, ceturtās Gavēņa svētdienas mērķis ir likt raudzīties, taujāt un meklēt, kur varam rast prieku arī vislielāko izaicinājumu priekšā.

Šodienas evaņģēlijā mēs lasām par to, kā Jēzus paēdināja vairāk nekā 5000 lielu ļaužu pūli, kas sekoja Viņam, “jo tie redzēja zīmes, ko Viņš darīja slimajiem.” Viena no zīmīgām detaļām šajā notikumā ir Jēzus nodoms pārbaudīt mācekļa Filipa (arī pārējo mācekļu) ticību. Jēzus viņam jautāja: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” Nedaudz mulsinoša šķiet Filipa atbilde: “Par divsimt denārijiem tiem maizes nepietiks, lai katrs kaut mazliet dabūtu.” Vai nav savādi? Jēzus jautājumā nav nodoma pārbaudīt Filipa zināšanas aritmētikā. Viņš jautāja: “Kur lai pērkam maizi?” Tikmēr Filips centās sarēķināt, cik maizes var nopirkt par divsimt denārijiem. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šajā sarunā nav nekā neparasta, jo jautājumi “kur?” un “cik?” šajā kontekstā ir loģiski. Taču atgriezīsimies pie zīmīgā fakta, ka Jēzus uzdeva jautājumu ar mērķi pārbaudīt Filipu. Proti, jautājums “kur?” ir šī notikuma atslēga.

Ieraudzīt, iepazīt un pieminēt. Mt 17:1-9


Šo svētdienu Gavēņa laikā dēvē par pieminēšanas jeb atcerēšanās svētdienu. Šo nosaukumu Baznīca rod Dāvida dziesmas vārdos: “Atceries savu žēlsirdību, Kungs, un savu žēlastību, jo tās pastāv kopš mūžiem!” (Ps 25) Lai kaut ko pieminētu vai atcerētos, tas vispirms ir jāredz, jāizprot vai jāiepazīst. Tas ir arī jautājums par to, ko un kā mēs redzam, un kas no redzētā mums ir svarīgs.

Pirmizrādi piedzīvojušajā režisora Jura Poškus filmā “Saule spīd 24 stundas” galvenais varonis Mārtiņš (Andris Keišs) nolemj doties uz Ziemeļpolu. Nonācis Tiksi pilsētiņā Krievijas ziemeļos, vietējā bārā viņš bārmenim jautā: “Vai tu esi bijis ziemeļpolā?” Uz ko bārmenis atbild: “Ko tur darīt? Tur taču nekā nav.” Mārtiņš izbrīnīts saka: “Kā, nekā nav? Tur taču savienojas visi meridiāni, tā ir ass, ap kuru griežas mūsu planēta!” Uz ko turpat līdzās esošais darbinieks atbild: “Cilvēks ir ass, ap kuru viss griežas.” Cik banāli vienkārši. Tur, kur viens redz zemes asi, otram ir tikai sniegots, vējains klajums un briesmīgs aukstums. Vai, vēl seklāk raugoties, visa centrs ir pats cilvēks. Taču, vai tas mums patīk vai nē, mēs kādā brīdī tieši tā mēdzam raudzīties uz pasauli, dzīvi un sevi.

Redzēt, lai dzīvotu. Lk 18:31–43 >>


Gan jau katrs būsim pamanījuši, ka reizēm mēdzam nepievērst uzmanību ap mums notiekošajam. Gadās, ka gluži vienkārši nevēlamies neko redzēt. Savukārt citreiz nemaz nespējam saredzēt un saprast. Tam var būt dažādi iemesli, bet visļaunāk ir tad, ja par iemeslu mūsu aklumam vai nevērībai kļūst pašpietiekamība, vienaldzība vai vēlme saglabāt savu dzīvi brīvu no nevajadzīgām raizēm.

Ievērojamais amerikāņu rakstnieks Edgars Alans Po ir uzkstījis stāstu “Sarkanās nāves maska” (1842), un tajā ir kaut kas pravietisks. Stāsts ir par valsti, kurā plosās sarkanā nāve – postošs mēris. Laikā, kad slimība veic savu nāves pļauju, valdnieks Prospero (Bagātais) ar tūkstoti tuvāko draugu patveras klosterī. Viņš ir parūpējies par drošību, pārtiku un izklaidēm. Klosteris kļūst par bezrūpības vietu, ko postošā sērga nespēs skart. Pēc pusgada bezrūpīgas dzīves Prospero nolemj sarīkot masku balli, kurā uzrodas “nelūgts viesis” sarkanā nāves maskā. Vajādams maskas īpašnieku, Prospero nonāk Melnajā zālē un tajā brīdī saļimst bez dzīvības. Tad arī pārējie metas virsū šim tēlam un norauj masku, taču aiz tās neviena nav. Tad visi saprot, ka tā ir Sarkanā nāve, kas iekļuvusi klosterī tumsas aizsegā. Viens pēc otra krīt balles viesi; telpas pildās ar mirušajiem, tie tiek nāves pārsteigti, sastingstot pozā, kādā tā tos skar... Un pār visiem, bez izņēmuma, pārklājās Tumsa, Posts un Sarkanā nāve.

Viņiem un vējiem spītējot.* Mt 8:23-27


1661665590_12-klubmama-ru-p-iisus-usmiryaet-buryu-podelka-foto-13_1_78

Šodienas evaņģēlija kulminējošais brīdis top redzams mirklī, kad “piecēlies Viņš apsauca vējus un jūru, un iestājās liels klusums.” Šis ir viens neizskaidrojamākajiem un, iespējams, neticamākajiem notikumiem, jo dabā valdošie fizikas likumi nepakļaujas cilvēku gribai. Dabas stihijas priekšā mēs esam tikai skatītāji vai upuri. Stāvot trakojošas jūras krastā, pat visskaļākais sauciens izplēn viļņu dārdos un vēja aukā.

Kas tad ir tā vēsts, ko sniedz evaņģēlija lasījums? Vispirms ir jāņem vērā, ka tā saucamie Jēzus “brīnumi” tiek apzīmēti par zīmēm. Ar vārdu brīnumi mēs apzīmējam norisi, kas izraisa izbrīnu dēļ neizskaidrojamā – “acīmredzamais – neticamais”. Citādi ir ar zīmēm. Tās norāda uz kaut ko konkrētu un svarīgu, kā, piemēram, ceļazīmes, marķējumi vai zīmīgi notikumi. Tieši tā tas ir ar Jēzus zīmēm, tās norāda uz to, kas Viņš ir. Vecajā derībā ir virkne norāžu uz Dieva varu pār dabas elementiem. Dzejas grāmatā ir rakstīts: “Kungs, Pulku Dievs, – kurš ir kā tu?(..) Tu valdi pār lepno jūru – kad tā slej viļņus, tu rāmini tos!” (Ps 89:9, 10) Un “Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi. Viņi priecājās, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda viņus iecerētajā ostā.” (Ps 107:29, 30)

Labākais vēl ir priekšā. Jņ 2:1–11


kaan

Pieļauju, ka daudzi no mums kā laimīgāko dzīves dienu varētu minēt savas kāzas. Tomēr ir jāpatur prātā, ka ne visi cilvēki ir aicināti laulības dzīvei, savukārt kādi vēl nav atraduši savu līgavu vai līgavaini, un diemžēl kādiem, neskatoties uz vislabākajiem nodomiem, laulība ne vienmēr saistās ar labām atmiņām. Bet, neskatoties uz mūsu pieredzi, laulība ir Dieva dāvana, priekpilns notikums, skaistākā diena un vislabākā balle, kurā tikām uzaicināti kaut vai kā viesi. Kāzas ir sākums jaunajam – jaunas kopības dzimšanas svētki!

Šodienas evaņģēlijā ir sacīts, ka “trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. Arī Jēzu un viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām.” Iedomāsimies uz mirkli savas kāzas vai gaidāmo jubileju, kur līdzās radiem un draugiem esam paredzējuši vietu arī Jēzum, Svētajai Marijai un svētajiem apustuļiem. Izklausās savādi, vai ne? Bet mēs taču dzīvojam Dieva valstības klātbūtnē, jo līdz ar Jēzu tā ienākusi mūsu realitātē – “Dieva valstība ir jūsu vidū!” (Lk 17:21) Un redzat, Jēzus nenoraida ielūgumu, Viņš dodas kopā ar māti un mācekļiem uz kāzām mazā lauku ciematā. Vai tas nav aizkustinoši? Mūsu Dievam nav vienaldzīgas mūsu dzīves norises, fiziski un miesīgi nozīmīgais. Viņš nāk uz svētkiem, kuros tiek svinēta vīrieša un sievietes kļūšana par vienu miesu – ģimeni. Jēzū personificētā Dieva valstība nav tik ekskluzīvi garīga, ka nevarētu būt klātesoša pie mūsu viesību galda. Mūsu Dievam nav sveši mūsu prieki, vēlme svinēt un baudīt – mīlēt cilvēkus un dzīvi.

Vai mums būs citu gaidīt? Mt 11:2-10

Adventa otrās svētdienas tēma ir par cerību un ticību, kuras objekts un subjekts ir vienlaikus klātesošs un vēl tikai gaidāms. Šodienas evaņģēlijs ir par ticību, kas spēj pastāvēt ikviena pārbaudījuma priekšā.

Jāņa Kristītāja vārdos ir saklausāma nepatīkama priekšnojauta. Nav šaubu, viņa ticība Dieva apsolījumam ir nelokāma, bet kā ir ar mācekļiem? Viņi bija klausījušies sava skolotāja vārdos  “Atgriezieties no grēkiem, jo Dieva valstība ir klāt.” Ir redzējuši to, uz kuru norādīdams, Jānis sacīja: “Lūk, Dieva jērs, kas nes pasaules grēku”, un “Es skatīju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz viņa.” Tagad viņu skolotājs ir cietumā. Kur tagad ir Dieva valstība, kur Glābējs? Vilšanās ir tuvu pienākusi, lai satvertu mācekļus savā varā. Tāpēc Jānis tos sūta pie Jēzus, kurš spēj kliedēt šaubas un vairot ticību.

Kad Jāņa Kristītāja mācekļi jautāja Jēzum, vai viņš ir gaidītais Mesija, Jēzus atbildēja: “Ejiet un sakiet Jānim visu, ko dzirdat un redzat.” Jēzus nesāk stāstīt par sevi, bet gan par to, ko Viņa klātbūtne izraisa, jeb kā Dieva valstība top redzama: “Akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīsti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” Fakti apstiprina vārdus. Proti, pastāv vārdu un darbu saskanība. Vai šāds saskanības trūkums nav mūsdienu pasauli raksturojošs faktors?

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

LATVIJAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀS BAZNĪCAS
RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468

Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita.avotina2@gmail.com
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »