Vai es esmu, kas es esmu? Jņ 8:46–59
Judica svētdiena ar tās pasludinājumu – “Iztiesā mani, Dievs!” 2 – caurvij šodienas evaņģēliju. Mēs ilgojamies pēc taisnības un patiesības, bet, kad tā atnāk, mēs to nespējam pieņemt. Jo izrādās, ka šī patiesība nav tāda, kādu to bijām iedomājušies, tā runā pretī mūsu izpratnei, mūsu iedibinātajai kārtībai, mūsu iedomātajai taisnībai.
Jēzus jautā: “Kurš no jums var man pārmest grēku?” Tie nav augstprātībā sacīti vārdi, tā ir patiesība. Dievs ir patiess visos savos ceļos. Viņš turpina: “Ja Es saku patiesību, kādēļ jūs Man neticat?” Un tad Jēzus izsaka apgalvojumu, kura dēļ apkārt esošie ir gatavi Viņu nomētāt akmeņiem: “Es Esmu, pirms vēl Ābrahāms tapa!”
Tas nav cilvēka izteikts teoloģisks apgalvojums, to izrunā Dievs, kas reiz jau darīja zināmu savu vārdu – “Es Esmu.” 3 Ar šo Jēzus pasludina patiesības būtību: “Es Esmu tas, kas runāja uz Mozu no degošā ērkšķu krūma, kas izvedu jūsu tēvus no Ēģiptes un ievedu apsolītajā zemē. Es Esmu, kas Es Esmu!” Šie vārdi nevar palikt bez atbildes, bez rīcības. Vai nu šai Patiesībai ir jāuzticas, pieņemot to pazemībā un bijībā, vai par to jāizsaka tiesājošs spriedums un jānoraida. Dieva patiesība mūs nostāda izšķiroša lēmuma priekšā, kā jau reiz Viņš to tika sacījis:“(..) dzīvību un nāvi es esmu nolicis jūsu priekšā, svētību un lāstu! Izvēlies dzīvību, ka paliktu dzīvi – gan tu, gan tavi pēcnācēji!” 4
Šīs izvēles patieso nozīmi var novērtēt, tikai ieraugot savu dzīvi patiesības gaismā. Tāpēc Jēzus nesteidzina klātesošos dot atbildi, bet aiziet no tiem, tos atstājot savā paštaisnībā un pašpietiekamībā. Šajā atstātības brīdī atklājas patiesību noraidošā cilvēka traģēdija, kas ir apslēpta saujā sažņaugta akmens veidolā. Tas ir cilvēks, kas nolemts mūža garuma cīņai par izdzīvošanu un neizbēgamu nāvi kā zaudētājam. Dzīvei, kas nav iedomājam bez pa tvērienam nolikta akmens. Rokām, kas spēj skaut tikai sevi un gatavas nokaut. Vai ir vēl cita dzīves iespējamība?
Jā, ir arī patiesa dzīve. Tā top redzama Cilvēka Dēlā, kas satvēris tam uzkrauto soda rīku, to nes uz Golgātas kalnu, nevis savu vainu nesdams, bet gan to vainas, kas paši sevi nolēmuši nāvei. Viņš, kurš ir cienīgs saņemt godu un pateicību, pieņem kalpa tēlu. Viņš, kurš ir “Es Esmu”, ļauj sevi nosaukt par zaimotāju, dumpinieku un noziedznieku, lai mēs Viņa līdzcietības upurī taptu atbrīvoti. Tāda ir Viņa griba, Viņa žēlastība, Viņa mīlestībā mums pretī pasniegtās plaukstas.
Dieva taisnība nav juridiska, neiejūtīga tiesa. Tā nepārsteidz mūs nedzīva tiesas sprieduma formā. Jēzus nav apsūdzētājs un pazudinātājs. Viņš ir Līgavainis, kurš nāk, lai glābtu savu līgavu. Kā jau sendienās pravieši runāja par Dieva derību kā laulību starp Kungu un Viņa tautu. Un lūk, Jēzus nāk, lai parādītu šo mīlestību līdz galam – atdotu sevi par tiem, ko Viņš mīl. Mūsu uzkrauto nastu Viņš pārvērš laulības zīmē. Mūsu nāves draudiem Viņš pretī sniedz uzticības un mīlestības zvērestu: “Es atdodu savu dzīvību par tevi, lai tu dzīvotu mūžīgi.”
Šīs svētdienas evaņģēlijs mūs konfrontē ar Kristus patiesību, jo tikai patiesība mūs dara brīvus. Brīvus uzticēties Dieva gribai, spējīgus ieraudzīt Viņa nesavtīgo mīlestību, kas ir stiprāka par nāvi. Tikai brīvas plaukstas spēj satvert Dieva pasniegtās dāvanas un dalīties ar tām. Tikai brīvs cilvēks spēj priecāties un sapņot par rītdienu, kas nav iedomājama bez tiem, ko mīl. To visu var ietvert vienā frāzē – es esmu. Un, vai nav fascinējoši, ka šāds ir Dieva Vārds. Patiesi, es esmu, kas es esmu, tikai tad, kad esmu kopībā ar to, Kurš ir visa esošā avots – Es Esmu, kas Es Esmu. Viņš, kurā ir apslēpta mūsu esība, nāk pie mums, lai savā vārdā un mielastā mums pasniegtu patieso dzīvību, patieso esību. Āmen.
1 Jņ 3:19; 2 Ps43:1; 3 2Moz 3:14; 4 5Moz 30:19.
