Pagājušās svētdienas Evaņģēlija lasījumā Jēzus sacītais atklāj patiesa un nebeidzama prieka iemeslu – pēc augšāmcelšanās Viņš atkal skatīs mācekļus, un šī sastapšanās sniegs patiesu prieku. Domāju, mēs spējam iztēloties sajūtas, kas pārņēma mācekļus, ieraugot savu kapā guldīto skolotāju atkal dzīvu. Pavisam noteikti, tos dažus vārdus, ar kādiem mācekļi pārsteigumā vērsās pie Jēzus, varētu raksturot kā izbrīna pilnu stomīšanos. Tas savā ziņā apraksta ikviena ticīgā prozelīta (jaunpienācēja, gr.val.) periodu, kad esi pārliecināts par ticības dārgumu, bet nespēj to sakarīgi izskaidrot citiem. Proti, kad ticības dāvana ir lielāka par spēju to līdz galam aptvert un izteikt vārdos. Tomēr šim periodam ir svarīga loma ticības nobriešanā, jo tas iedēsta mūsos pārliecību par Dievu kā prieka avotu. Šī svētdiena mūs ved soli tālāk, it kā sakot: “Pārvērt savu prieku dziesmā.” Kuram gan nav gadījies pacilātības brīdī savas priekpilnās domas ietērpt melodijā?

Šīs svētdienas nosaukums izriet no 33. psalma (5.p.) vārdiem, “Kunga žēlastība piepilda zemi.” Kungs, kas mūsu dēļ nomira pie krusta un augšāmcēlās, ir debess un zemes radītājs. To apustulis Jānis apliecina, evaņģēlija ievadā sakot: “Viss ir radies caur Viņu, un nekas, kas ir radies, nav radies bez Viņa. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” (1:3, 4) Tas nepārprotami norāda uz Dievu kā izšķirošu nosacījumu cilvēces pastāvēšanai. Kur nav Kunga žēlastības, nav arī patiesas dzīvības. To skaidri izsaka Sv. Porfīrija* vārdi, “Kad cilvēki ir tukši no Kristus, nāk vēl tūkstoš un viena lieta, kas tos piepilda: greizsirdība, naids, garlaicība, melanholija, aizvainojums, pasaulīgs lietu skatījums un pasaulīgas baudas. Centieties piepildīt savu dvēseli ar Kristu, lai tā nav tukša.” Patiesa, žēlastības piepildīta dzīve ir iespējama tikai kopībā ar Kristu!