“Klausies, Israēl! Mīli Kungu, savu Dievu...!” 5Moz 6:4, 5
Šodienas evaņģēlijā Jēzus atsaucas uz Vecajā Derībā atrodamo Dieva augstāko bausli, “Klausies, Israēl! Mīli Kungu, savu Dievu...!” Tā ir nepārprotama pavēle. To skaidri izsaka mums zināmā, senā baušļu forma ar šo “Tev būs” un “Tev nebūs” ievadu. Bet vai mīlēt var pēc pavēles? Pat neiedziļinoties detaļās, ikviens zinās sacīt, ka mīlestība ir abpusējs process. Tas drīzāk ir gribas, apņemšanās un izvēles akts.
Vai tā varētu būt kļūda? Pavisam noteikti nē. Jēzus vārds vārdā citē bauslībā sacīto. Marka evaņģēlijā Jēzus to iesāk ar ievadvārdiem: “Klausies, Israēl!” Lūk, kur atbilde. “Klausies” ir izšķirošais vārds, kas soli pa solim ved pretī šī baušļa būtībai. Dzirde izrādās ir svarīgāka par redzi un citām maņām. Tam nevar nepiekrist, jo dzirde turpina darboties, pat mums esot miegā - tā praktiski vienmēr ir nomodā. Katrs no mums būsim piedzīvojuši baiļu vai spriedzes brīžus, kad vienīgais, ko dzirdi, ir tavi sirds puksti. Dzirdēt sirdi, iespējams, ir tuvākais sinonīms vārdam mīlēt. Te nu pēc pieredzes varam tikai piekrist - patiesākās sirds ilgas ir, kad kāds, ko mīli, nav tavā redzeslokā. Dzirdēt mīļotā cilvēka balsi tādos brīžos ir lielākā dāvana.