Jautājumi, kas pilda mācekļu prātus, tiks atbildēti tajā dienā, kad skumjas tiks prieka padzītas. Mācekļu smagā nasta ir nākotne – perspektīva. No Jēzus nāves, apbedīšanas, augšāmcelšanās un debesbraukšanas perspektīvas, visi šie notikumi kļūst par vienu veselumu. Būs diena, kad mācekļiem vairs nebūs jautājumu, jo tie sapratīs, kā ciešanas spēj sagādāt prieku un uzvaru. Tā vietā, lai meklētu atbildes uz jautājumiem, mācekļi nodosies pielūgsmei, jo tieši tā Dievs piepilda savu ļaužu vajadzības. Jēzus iedrošina mācekļus lūgt un apsola piepildīt viņu lūgumus.

Svētā Gara žēlastība ir visskaidrākais spogulis, kurā Jēzus saskatāms ar ticības acīm un šādi mēs varam atrast paliekošu prieku arī vislielāko pārbaudījumu priekšā. Neilgi pirms tam Jēzus mācekļiem sacīja: “Es aizeju mūžīgajā godībā un tāpēc varēšu daudz vairāk būt pie jums, nekā tas ir bijis līdz šim. Jo tad jūs skaidri redzēsiet, kāds es esmu un ko esmu spējīgs paveikt.”

Pūpolu vai Palmu svētdienas evaņģēlijs ir liecība par milzīgām pārmaiņām – no vecā pretim jaunajam. Proti, te piepildās Vecās derības pravietojumi – kas bija ticēts un cerēts ir tapis īstenība. Mīļie brāļi un māsas, mēs esam aicināti līdz ar Jēzu ieiet Jeruzalemē un kļūt šī jaunā dalībnieki.

Jēzus iejāja pilsētā uz ēzeļa kumeļa. Viņa ceļš veda augšup Morija kalnā, kur pacēlās Kunga templis. Jēzus mērķis bija attīrīt templi no cilvēku radītās kārtības un likt pamatu jaunai kopībai ar Dievu. Šajā notikumā mēs varam saskatīt jau reiz, senatnē, notikuša notikuma līdzību. Arī Ābrahāms reiz mēroja ceļu uz šo kalnu uz ēzeļa kumeļa, vezdams savu vienpiedzimušo dēlu Īzaku. Tēvs bija gatavs upurēt savu dēlu, lai apliecinātu uzticību Dievam. Īzaks nesa uz muguras upurēšanai nepieciešamo malkas saini, līdzīgi arī Jēzum bija jānes savs upura koks. Šeit mēs ieraugām saikni starp Vecās derības pravietojumu un tā piepildījumu Jēzus ciešanu stāstā. Dieva vienpiedzimušais Dēls dodas kalnā, lai ienestu svētumu Templī un sagatavotos upurēt sevi, lai viņa asinīs taptu jauna tauta, kas nesīs Kristus vārdu. Tā būs svēta tauta, baznīca, kam būs jāaug Kristus līdzcietīgajā mīlestībā un jānes evaņģēlijs visiem saistītajiem un pakritušajiem.

Ir pagājis gads kopš pandēmijas izsludināšanas stāvokļa. Covid-19 vīrus Latvijā ir laupījis jau 1757. cilvēku dzīvības (statistika uz 13.03). Nav vairs ekonomikas un sabiedrības jomas, ko nav ietekmējusi šī sērga. Pavisam droši varam sacīt, ka mūs ir skārusi nopietna, visaptveroša dabas katastrofa. Pagājušo gadu, teju Blaumaņa vārdiem, var apzīmēt kā gadu “Pandēmijas ēnā”. Un kā jau katrā krīzē, arī šis laiks ir kļuvis par pārbaudījumu un izaicinājumu mūsdienu sabiedrības komfortam un psiholoģiskajai noturībai. Tā ir cīņa ar sevi, cīņa ar dabu, cīņa ar apstākļiem. Izmisums, izdegšana, depresija un pašnāvības domas ir piemeklējušas pieaugušos un bērnus. Lai cik tas nebūtu nepatīkami, bet ir jāatzīst, ka šajā ziņā daudzi ir izrādījušies “sliktā formā”.

Frāzi “patiesība ir tur ārā” sabiedrības leksikonā “ievazāja” TV seriāls, “X faili” (The X- Files). Tūkstošgades mijā tas arī Latvijā kļuva par vienu no skatītākajiem zinātniskās fantastikas seriāliem. Taču pati spārnotā frāze “patiesība ir tur ārā” turpināja savu dzīvi arī pēc seriāla daudzo sezonu noslēguma. To savulaik ironizējot mēdza piesaukt, runājot par kādu konkrētu politiķi.

Taču stāsts nav nedz par politiķi, nedz arī par iepriekš pieminēto seriālu. Ar šo frāzi var apzīmēt mūsu laikmetu raksturojošo domāšanas veidu – patiesība nav Dievam piemītošs ekskluzīvs, tā ir atrodama jebkur, kur vien varam iesniegties ar savu prātu. Tāpēc daudziem ir vieglāk ticēt patiesībai “tur ārā”, nekā Dieva atklātajai patiesībai Svētajos rakstos. Ir vieglāk ticēt, ka cilvēku ir radījuši citplanētieši vai arī, ka dzīvība uz zemes ir pavisam nejauši iesākusies dēļ komētu atnestajiem putekļiem un ūdens. Tieši tikpat ticama daudziem šķiet doma, ka apēdot vienu tableti dienā, cilvēks var iegūt normālu svaru un fizisko stāvokli. Nemaz nerunājot par visa tradicionālā atmešanu un centieniem radīt bezdzimuma sabiedrību. Aiz visa tā stāv pārliecība, ka ticams un nozīmīgs ir tikai tas, ko izprot un rada cilvēka prāts. Citiem vārdiem, prāts ir postmodernisma dievs.

Šodienas evaņģēlijā uzmanību piesaista mācekļu nespēja saprast Jēzus sacīto. Saturiski Jēzus vārdos taču nav nekā sarežģīta – viņiem jāiet uz Jeruzalemi, tur Jēzus tiks sagūstīts, notiesāts uz nāvi un trešajā dienā augšāmcelsies. Vienīgais, kas tiešām ir neparasts, ir augšāmcelšanās fakts, bet tas, kā redzams, nav izšķirošais neizpratnes iemesls. Tiem nesaprotams un apslēpts ir viss sacītais.

Un kā ir ar mūsu spēju izprast notiekošo un pieņemt atbildīgus lēmumus? Kad pagājušā gada sākumā iesākās nekontrolējama vīrusa izplatība Ķīnā un drīz vien sasniedza Eiropu, daudziem notiekošais bija “apslēpts un nesaprotams.” Tā tas turpinājās arī tad, kad vīruss smagi skāra Itāliju ar ziņām par tūkstošiem inficēto un desmitiem mirušo ikdienas statistikā. Patiesībā šāda dziļa neizpratne, skepse un vieglprātība mūsu sabiedrību raksturoja teju līdz gada nogalei.

Šodienas evaņģēlijs mums liek pievērst uzmanību kādam ierastam, bet ne vienmēr pozitīvi uztveramam jēdzienam kā autoritāte. Vecākajai paaudzei vēl dzīvā atmiņā ir padomju laiks ar tā autoritāro režīmu. Taču katra cilvēka dzīvē noteikti ir kādas autoritātes, personas, kas atstājušas pozitīvu ietekmi. Jēdziens autoritāte, pavisam noteikti, ir attiecināms uz sabiedrības locekļu mijiedarbību un gatavību paklausīt un izrādīt cieņu. Tomēr evaņģēlija kontekstā ar autoritāti es vispirms domāju Dievu un Viņa vārdu. Precīzāk sakot, tieši un vienīgi Dievišķās autoritātes atzīšana rada un uztur radošu un dzīvotspējīgu vidi cilvēku kopībai.

Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēku kopība un komunikācija piedzīvo krīzi. Tam pavisam noteikti ir garīgs raksturs. Tas nav kaut kas tikai mūsu laikmetam raksturīgs. Vaina nav atrisināma, vienkārši nomainot personāžus – priekšniekus, vadītājus, prezidentus. Atbilde ir meklējama ticībā Dievam. Rakstu liecība ir skaidra, Dieva autoritātes noliegšana un pazaudēšana notika sabiedrības tapšanas rītausmā. Citiem vārdiem, konflikti, vardarbīgie protesti, kari ir novēršanās no Dieva rezultāts.

Pirmā Jēzus zīme notiek kāzu namā, un tas nav nejauši. Laulība un ģimene ir ikvienas sabiedrības pastāvēšanas pamats. Turklāt arī mūsu pestīšana ir saistīta ar uzņemšanu jeb adopciju Dieva kopībā. Līdz ar to Jēzus klātbūtne kāzās Kānā ir skaista zīme un apsolījums ikvienam Jēzus sekotājam.

Jēzus svētīja kāzas Kānā, pārvērsdams ūdeni vīnā, un, to darot, viņš norādīja uz daudz lielāku notikumu - kāzu svinībām starp sevi un viņa Baznīcu. Līdz ar to, viņš sevi pieteica kā tādu, kurš ne tikai piedalās svētkos, bet arī vēlas, lai tie turpinātos. Turklāt viņš ir tas, kurš uzlabo svētkus! Jo, lai gan labais vīns parasti tika pasniegts sākumā un sliktākais vīns vēlāk, Kristus klātbūtnē sliktākais vīns izrādījās tas, ko pasniedza vispirms, kamēr labākais tika pasniegts svētku kulminācijā.

Kristieši ir priecīgi cilvēki. Vai tas nav pārāk drosmīgs apgalvojums? Taisnība, mēs neesam vienīgie šajā ziņā. Lai arī pandēmijas laiks ir apturējis daudzas publiskas aktivitātes, sociālajos tīklos varam atrast daudz brīvdienu attēlu un video, kur cilvēki priecīgi pavada laiku. Pavisam noteikti, viena daļa no tiem nav baznīcēni.

Spēja redzēt ir liela dāvana, to laikam pa īstam sākam novērtēt tikai tad, kad šī spēja top apgrūtināta. Turklāt spēja redzēt nodrošina racionālo un empīrisko pasaules uztveri. Tāpēc arguments “ja, neredzēšu, neticēšu” ir tik ļoti pazīstams un saprotams. Arī Bībelē lielākie notikumi ir cieši saistīti ar redzēšanu. Vārdu salikums “esmu redzējis”, vai “manas acis skatīja” ir atrodams teju vai katrā Bībeles nodaļā. Tāpēc pavisam droši var sacīt, ka redzēšanai ir izšķiroša nozīme arī ticībā.

Te varam nedaudz atskatīties uz Zvaigznes dienas notikumu, kurā austrumu gudrie spēja redzēt to, kas citu acīm bija apslēpts. Viņi redzēja Jēzus zvaigzni. Zvaigznes dienas svētrunā es sacīju, ka mums šī Zvaigzne ir Kristus baznīca, draudze. Vieta, kur Dievs aicina cilvēkus, lai tie atklātu un sastaptu kādu, kurš vienīgais ir Kungs un Ķēniņš. Un svētīgs ir tas cilvēks, kas to atzīst un pieņem, kuram vecais Hērods vairs nav vienīgais un labākais sirds un dzīves stāvoklis. Šis ir tas svarīgais dzīves pavērsiens – no sevis pie Jēzus, no ierobežotā uz brīvību.

Pravieša Daniela sacītajam ir ļoti ciešs sakars ar Zvaigznes dienas notikumu. Pirmkārt, tāpēc, ka šie vārdi tika sacīti laikā, kad Daniels atradās Persijā. Pravietis tika iecelts par vadītāju zemju pārvaldniekiem. Viņš bija labākais no trim, jo bija apveltīts ar izteiktu gudrību. Nav šaubu, ka Daniela pravietojumi un to skaidrojumi kļuva par “svētiem” tekstiem daudziem Persijas magiem. Eņģeļa sacītais Danielam: “Svētīts, kas gaida un sagaida... bet tu ej līdz galam” varēja kļūt par vadmotīvu trim austrumu gudrajiem, jeb magiem, kas mēroja tālu ceļu, lai atrastu jaundzimušo ķēniņu.

Otrkārt, kā to var noprast no Zvaigznes dienas evaņģēlija, zvaigzne, ko redzēja trīs ceļinieki, nebija kosmisks vai planetārs notikums. Zvaigznes vai planētu mainīgā kustība, nozušana un parādīšanās būtu priekšvēstneši kosmiskai katastrofai. Jau svētais Jānis Zeltamute rakstīja, ka šī zvaigzne bija garīgs redzējums jeb atklāsme tiem, kas meklēja patiesību. To, Daniela vārdiem, spēja redzēt un saprast tikai gudrie. Ļaunai, patmīlīgai, pašpietiekamai un lepnai sirdij, šis notikums palika apslēpts. Kā rakstīts šodienas evaņģēlijā, izdzirdot austrumu gudro jautājumu: “Kur ir jaundzimušais ķēniņš?” ķēniņš Hērodos ļoti uztraucās, un visa Jeruzaleme līdz ar viņu. Tie neko nebija redzējuši, jo viņu sirds nemeklēja nedz patiesu glābēju, nedz gribēja mainīt savas dzīves virzienu. Tomēr tas netraucēja Hērodam un citiem ļaudīm vadīt savas dienas ierastā ritumā.