Arī šajā līdzībā, tāpat kā stāstā par kviešiem un nezālēm, ir pārsteiguma daļa – sējēja izšķērdīgums un simtkārtīgā sēklas ražība. Un nav brīnums, jo Jēzus līdzības ir par “Dieva valstības noslēpumiem.”² Šī iemesla dēļ būtu svarīgi nesteigties ar ātriem secinājumiem, veikli sagrupējot cilvēkus četrās kategorijās. Uzmanīgi izvērtējot Jēzus mācekļu izpratni un rīcību, varam secināt, ka visi divpadsmit, līdzības vārdiem runājot, nespēja saprast Jēzus sacīto. Pārbaudījumu brīdī viņi nodeva un pameta Jēzu; zaudējuši ticību, mācekļi atgriezās pie ierastā darba, taču beigās kļuva par Kristus apliecinātājiem un vēstnešiem līdz pat mocekļu nāvei.

Šodienas evaņģēlijā Jēzus stāsta par Dieva valstību, lietojot vairākas līdzības, kurās akcentē Dieva gribas neizbēgamo piepildīšanos. Lai kādi būtu apstākļi, Viņa darbs vienmēr vainagojas ar bagātīgiem augļiem. Mums dotajā līdzībā, neskatoties uz ienaidnieka kaitniecību un kalpu aplamo nodomu, pļauja ir neizbēgama.

Kā jau teju katrā Jēzus līdzībā, arī šajā ir savs pārsteiguma moments. Katrs, kas centies iekopt lielāku vai mazāku dārzu, būs pamanījis, ka nezāles nav jāsēj, tās vienmēr ir klātesošas, lai kā arī kāds censtos art, rakt, ecēt, grābt un sijāt augsni. Ja kaut kas ir “svešinieks” uz lauka, tad tas noteikti ir kultūraugs. Tas arī saskan ar Bībeles vēstījumu, ka Jēzus ienāk no Dieva atsvešinātā, grēka ievainotā pasaulē, – “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” (Jņ 1:11) Tādejādi šī līdzība nepretendē uz agronomijas mācības stundu. Un taisnība vien ir, jo tā ir par veidu, kādā Dievs īsteno savu gribu mūsu dzīvē.

Šodienas evaņģēlija kulminējošais brīdis top redzams mirklī, kad “piecēlies Viņš apsauca vējus un jūru, un iestājās liels klusums.” Šis ir viens no Jaunās Derības visneizskaidrojamākajiem un, iespējams, visneticamākajiem notikumiem, jo dabas fizikālie spēki nepakļaujas cilvēku gribai. Dabas stihijas priekšā mēs esam tikai skatītāji, citēji vai upuri. Stāvot trakojošas jūras krastā, pat visskaļākais sauciens izplēn viļņu dārdos un vēja aukā.

Kas tad ir tā vēsts, ko pauž evaņģēlija lasījums? Vispirms ir jāņem vērā, ka Jēzus, tā saukto, “brīnumu” apzīmēšanai Jaunajā Derībā tiek lietots vārds σημεῖα (sēmeia), kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “zīme” – lieta vai darbība, kas uz kaut ko norāda. Ar vārdu “brīnumi” mēs apzīmējam norisi, kas izraisa izbrīnu dēļ neizskaidrojamā – “acīmredzamais – neticamais”. Citādi ir ar zīmēm. Zīmes norāda uz kaut ko konkrētu un svarīgu, piemēram: ceļazīmes, marķējumi vai zīmīgi notikumi. Zīmēm vienmēr ir kāds mērķis, nolūks, kura dēļ tās tiek rādītas, – tās vienmēr kaut ko pavēsta, kaut kam piesaista mūsu uzmanību. Tieši tā tas ir ar Jēzus zīmēm – tās norāda uz to, kas Viņš ir. Vecajā derībā ir virkne norāžu uz Dieva varu pār dabas elementiem. Dzejas grāmatā ir rakstīts: “Kungs, Pulku Dievs, – kurš ir kā tu? (..) Tu valdi pār lepno jūru – kad tā slej viļņus, tu rāmini tos!” (Ps 89:9, 10) Un vēl: “Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi. Viņi priecājās, ka iestājās klusums, un Viņš ieveda viņus iecerētajā ostā.” (Ps 107:29, 30)

Jēzus kristību notikums ir viena no evaņģēlijos atrodamajām teofānijām jeb Dieva atklāsmēm materiālajā pasaulē. Apustulis Jānis nepievērš tik daudz uzmanības pašai kristības norisei, kā tas, piemēram, ir Mateja evaņģēlijā¹, bet tam kā Dievs piesaka savas valstības klātbūtni. Jānis it kā grib lasītājam sacīt: “Redzi, kā Kristus vienmēr nāk pazemībā, ne ar procesijām un godu, ne ar sevis paaugstināšanu vai atbilstoši “varas statusam”. Pat tad, kad Viņš darīja savus lielākos brīnumus, Viņš nesūtīja pa priekšu vēstnešus vai skaļus paziņojumus, lai sapulcētie cilvēki slavētu Viņa darbus. Jēzus veica brīnumus no tīras mīlestības un kā atklāsmi lielajai Dieva žēlastībai.”

Ar šiem vārdiem – to autors ir 18. gadsimta Brāļu draudzes mācītājs – iesākas viens no gadumijas korāļiem. Iesākt gadu mīļā Jēzus vārdā izklausās pārāk personīgi, dīvaini un jutekliski. Taču tas tā ir, ja Jēzus vārds tikai formāli asociējas ar kristīgās baznīcas Ziemsvētkiem. Pavisam citādi ir tad, ja aiz vārda “slēpjas” kāds, ko mīli un kura ierašanos gaidi ar prieku un cerībām. To sapratīs vecāki, kam gadumija bijusi saistīta ar bērna piedzimšanu. To varu sacīt no savas pieredzes – mums 1991. gads iesākās mīļā bērna – Mārtiņa – vārdā. Bet galu galā izšķirošais nav datums, jo ilgi gaidītā sastapšanās ar to, ko mīli, ir sākums kam jaunam, cerētam un sapņotam. Tieši tāds bija arī mazais bērniņš, kas piedzima jaunavai Marijai, un viņa tam deva vārdu Jēzus – mīļais Jēzus.

Ir atkal pienācis Ziemsvētku jeb Kristus piedzimšanas svētku laiks. Un nu jau varam raudzīties uz notiekošo pasaulē un Latvija ar zināmu pārliecību, ka nekas nespēs apturēt mūsos Ziemsvētku raisīto dāvināšanas un sastapšanās prieku. Tas tiešām ir interesanti, – lai vai kāds būtu ikdienišķo notikumu fons, šie svētki ļauj piedzīvot neparastu mieru. Mieru, kas spēj pacelt pāri ikvienai neziņai, šaubām, pazemojumam un bailēm. Un tomēr, šo visu pārveidojošo mieru tā pa īstam piedzīvot un paturēt var, vienīgi atrodot tā avotu.

Ziemsvētku neatņemamā norise ir dāvanu meklēšana zem eglītes. Tas prasa noliekties, reizēm pat nomesties ceļos, atrast dāvanu, pateikties dāvinātājam un tikai tad piedzīvot priecīgo izsaiņošanu. Un vai nav tā, ka vārdam "atrast" ir izšķiroša nozīme, lai piedzīvotu ikvienu mūsu dzīves nozīmīgo notikumu? To, kāda cena mēdz būt nepārdomātam un sasteigtam lēmumam vai vienaldzīgai bēgšanai no atbildības, būsim piedzīvojuši katrs. Meklēt, atrast dārgāko un svarīgāko ir lielais dzīves uzdevums un piepildījums, ko nav iespējams paveikt bez pazemības, pārliecības un mīlestības.

Šodien ir otrā Adventa svētdiena un kā jau gaidu pilnajā laikā ir vērts pievērsties kādam svarīgam tematam. Ikviens būsim piedzīvojuši gaidīšanas laika citādo ritumu. Visbiežāk tas šķietami rit lēnāk, nekā ierasts, bet reizēm – tieši otrādi. Šis citādais ritums izraisa arī neierastu uzvedību un domāšanu. Reizēm mēdzam drudžaini rosīties un knosīties, vai gluži otrādi – kļūstam gausi un miegaini. Prātā pārcilājam dažādus notikums, atceramies sen aizmirsto, gribam darīt vienlaikus vairākas lietas vai vienkārši iegrimstam fantāziju pasaulē. Te nu diezgan droši varētu sacīt, ka laika rituma izjūtu un rīcības citādumu ietekmē gaidāmā notikuma saturs. Piekritīsiet, ka gaidot ciemiņus vai esot rindā pie zobārsta ar sāpošu zobu, laika izjūta būs atšķirīga. Taču notikuma gaidīšana ir arī iespēju, pārdomu un atbildīgas rīcības laiks, jeb – īstais brīdis. Tas saskan ar Bībelē tik bieži sastopamo frāzi: “Un notika.”

Mīļie draugi, ar Mirušo piemiņas jeb Mūžības svētdienu noslēdzas Baznīcas gads. Šie divi neatceļamie lielumi, nāve un mūžība, ir kā mērogi cilvēka dzīvei. Mēs piedzimstam, dzīvojam un kādu dienu mirstam, lai sastaptos ar mūžību. Līdz ar to var sacīt, ka cilvēka dzīve nav kavēšanās pagātnē, nedz arī bezrūpīga un savtīga tagadnes laika izniekošana, bet gan atbildīga gatavošanās mūžīgai dzīvei Dieva valstībā.

Tieši par šādu atbildīgu dzīves skatījumu ir šodienas līdzība. Turklāt Matejs vienā sava evaņģēlija nodaļā ir ievietojis trīs tematiski savstarpēji papildinošas līdzības. Katrā no tām Jēzus uzsver kopības izšķirošo lomu. Dažkārt nākas dzirdēt, ka pestīšanai pietiek vien ar ticību Kristum. Taisnība, ticība ir izšķiroša mūsu pestīšanai, taču ticības, jeb Gara augļi ir domāti savstarpēju attiecību kopšanai un kalpošanai savam tuvākajam. Tāpēc savstarpējās attiecības ir sava veida ticības spogulis. Svētais Jānis Zeltamute (Hrizostoms) uzskatīja, ka “eļļa” ir cilvēcība – žēlsirdības dāvanu došana un palīdzības sniegšana cietējiem. Un, kā to uzsver Jēzus, tieši “eļļa” ir izšķirošais elements, kas nodrošina dalību kāzās. Citādi, līdzībā minētās personas ir ar vienādām kvalitātēm – visas ir jaunavas (atbilst morāles un tikumu normām), visas tic, ka līgavainis nāks, tāpēc ir paņēmušas eļļas lukturus, visas desmit ir pārliecinātas, ka tām ir viss nepieciešamais, lai kāzu nama vārti viņām tiktu atvērti.

Piekritīsiet, nav nekā nozīmīgāka un dārgāka par dzīvību. Visa mūsu darbošanās, tieši vai netieši, ir saistīta ar vēlmi dzīvot. Taču šī rosīšanās agrāk vai vēlāk kļūst par rutīnu, dēļ kuras vairs neizšķiram, kas ir pats svarīgākais. Proti, to no kā un dēļ kā dzīvojam. Tas nav tikai filozofisks jautājums, uz ko meklēt atbildes garlaicības brīžos. Ieraudzīt un iepazīt dzīvības, dzīves avotu un mērķi nozīmē pieskarties dzīves patiesībai. Iespējams, vārdu salikums “dzīves patiesība” var šķist dīvains, bet ar to ir līdzīgi kā ar Jēzus sacīto par viņa miesu. Kādā vietā viņš saka: “Mana miesa ir patiess ēdiens.” Taču grieķu valodas gramatika to ļauj izteikt arī šādi: “Mana miesa ir ēdiena patiesība”. Pirmajā brīdī mēs redzam tikai vietām samainītus vārdus, bet, izlasot uzmanīgāk, pamanīsim būtisku atšķirību. Otrais variants liek raudzīties daudz dziļāk un ieraudzīt Dieva izšķirošo lomu mūsu esībai. Ēst vispirms nozīmē uzņemt Dievu, Jēzu, – kā Raksti saka: “(..) jo caur viņu ir viss, kas radīts gan debesīs, gan virs zemes (..) visas lietas ir radītas caur un uz viņu.” (Kol 1:16)