"Svētlaimīgs, kas apcer ar gudrību, ar prātu iedziļinās (..)" * Mt 17:1–8

Evaņģēlijs mums sniedz virkni piemēru šim faktam. Piemēram, kas tā bija par gaismu, ko izstaroja Jēzus vaigs un drēbes? Ja tā bija dievišķās godības gaisma, tad kā to varēja redzēt miesīgas acis? Kā mācekļi varēja atpazīt Mozu un Ēliju, ko viņi nekad nebija redzējuši? Šeit ir zināma līdzība ar Jēzus piedzimšanas aprakstu. Zvaigzne, kas vadīja austrumu gudros uz Betlēmi, bija garīga, tā nebija skatāma miesīgām acīm. Zīdainī, ko tie atrada, sekojot zvaigznei, par spīti acīmredzamajam, tie spēja saskatīt ķēniņu – cerības un dzīvības nesēju. To visu tie pieredzēja nevis dēļ virspusējiem spriedumiem vai pakļaujoties kaislībām, bet pieredzēto pārdomājot un uzticoties Dieva vadībai.

To apstiprina arī šodienas evaņģēlijs. Apustulis Pēteris, skatījis šo neparasto atklāsmi, ir gatavs rīkoties: “(..) es celšu šeit trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.” Viņam vēl runājot, atskanēja Dieva balss: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet Viņu!” Pētera rīcība ir tik cilvēciska. Viņš tūlīt pat grib notikušo “ieslēgt” telts mērogā. Citiem vārdiem, nepazaudēt kontroli. Bet tas nozīmē, palikt esošajās, nīcīgā prāta robežās. Taču Dievs grib mūs vest tālāk, prom no nāves tumsas, grēka smaguma un atziņas ierobežotības. Atzīt Jēzus piederību Debesīm ir tikai pirmais solis garam un aizraujošam ceļojumam. Tam par apstiprinājumu ir Jēzus sacītais mācekļiem: “Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies.” Patiesības un dzīvības triumfa stunda ir vēl priekšā.  Tie, kas Dieva Dēlu uzlūko kā patiesības, mīlestības un dzīvības avotu, piedzīvo brīnumus – Augšāmcelšanos, Debessbraukšanu un Svētā Gara nonākšanu mīlestības uguns veidā. Un patiesi – vai patiesas, nebeidzamas dzīves iemantošana, Debesu klātbūtnes ieraudzīšana un Patiesības atzīšana nav tieši tas, kas ikvienam cilvēkam ir nepieciešamas?

Klausīšanās un pārdomāšana mūs ieved kopībā ar Dievu. Kā to apliecina apustulis Pāvils: “Pateicoties Viņam, arī jūs esat Kristū Jēzū, kas mums ir gudrība no Dieva un taisnība, un svētums, un izpirkšanas maksa.” (1Kor 1:30) Sastapšanās ar Kungu notiek lasot, izrunājot un pārdomājot Bībelē sacīto. Tas prasa pazemību, pacietību un ticību. Tāpēc pazemībā uzklausīsim Dieva sacīto, turēdamies pie apustuļu mācības, un cīnīsimies labo ticības cīņu, apdomājot pretosimies visam, kas šķir mūsu domas no Dieva pilnības. Kā Siraha gudrības grāmatā sacīts: “Svētlaimīgs, kas apcer ar gudrību, ar prātu iedziļinās; kas gudrības takas sirdī pārdomā, apslēpto izdibina.” (Sir 14:20-21)

Āmen.