Mācoties brīvību un krāšņumu. Mt 6:24-34
Jo sarežģītāka kļūst cilvēku sabiedrība ar tās atkarību no tirgus ekonomikas, jo vairāk šī kārtība tiek deformēta un samaitāta. Putni, augi un dzīvnieki meklē un uzņem barību atbilstoši savām vajadzībām. Bet vienīgi cilvēks uzkrāj greznībai, turklāt bieži vien apspiežot un krāpjot līdzcilvēkus, lai vairotu savu turību. Tikai cilvēks spēj “zūdīties” par mantu, to krājot pāri savām vajadzībām, būdams gatavs pat nogalināt, lai iegūtu vēl un vēl. Tikai cilvēks pērk un uzkrāj vairāk nekā tam nepieciešams, un beigās izmet atkritumos. Jēzus runā par šo nepiesātināmo kāri pēc “vēl un vēl”. Tā nepārprotami norāda uz patieso cilvēka sirds, domu un gribas valdnieku – kungu, kura vārds ir “mamons”, manta, kas ieņēmusi Dieva vietu. Turklāt tā nav vienkārši nedzīva, materiāla lieta. Negatīvās izpausmes – savtība, skaudība, viltība, sāncensība, varaskāre un vardarbība – nāk no tā, kas ir “melis un slepkava”, proti, sātana – grēkā kritušās pasaules valdnieka. Citiem vārdiem, mūsu Kungs runā par piederību un uzticību vai nu Dievam, vai sātanam. Tikai cilvēkam ir dota izvēle starp divām valstībām un starp diviem valdniekiem – Kristu vai sātanu. Un vienīgi cilvēkam būs jādzīvo mūžībā, priecājoties vai nebeidzami ciešot dēļ sevis izraudzītās piederības.
Tāpēc apustulis Pāvils šodienas lasījumā mums atgādina, cik svarīgi ir atrasties saiknē ar Dievu, ļaujot Viņam būt par mūsu sirds Kungu. Esot kopībā ar Dievu, mēs ļaujam Svētajam Garam darboties mūsos, pārveidojot dzīvi, lai tā atspoguļotu Kristus mīlestību un Viņa būtību. Svētais Gars rada ticīga cilvēka dzīvē mīlestību, prieku, mieru, pacietību, laipnību, labestību, uzticību, maigumu un savaldību. Citiem vārdiem, Pāvils mums māca, ka, dzīvodami Gara vadīti, mēs vairs neesam miesas vēlmju vergi.
Tādejādi mūsu Pestītājs nemāca mūs būt nevērīgiem vai slinkiem, pildot ikdienas pienākumus, kā arī neaicina mūs iekrist nepiepildāmu, no realitātes atrautu sapņu pasaulē. Mēs tiekam mudināti censties un strādāt, lai nodrošinātu dzīvošanai nepieciešamās pamatvajadzības, un atlikušos spēkus ieguldīt garīgajā dzīvē. To māca Kristus, kad Viņš mums saka: “Nezūdieties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ – ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes?” Tā Viņš aicina mūs apzināties, ka mums dāvātā pestīšana un garīgā barība, rūpes par miesu un dvēseli kā vienotu veselumu ir svarīgākas par pārtiku un apģērbu. Mums vispirms jāmeklē pēc kopības ar Dievu un, runājot apustuļa Pāvila vārdiem, – “Būdami Dieva mīļotie bērni, dariet tāpat kā Viņš un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus mūs ir mīlējis un mūsu labā sevi atdevis.” (Ef 5:1-2)
Meklēt dvēseles atbrīvošanu no verdzības un tiekties pēc Debesu Valstības ir cilvēka aicinājums. Neskatoties uz ikdienas pienākumu spiedienu un atbildības radīto stresu, kārošanai pēc pestīšanas un Debesu Valstības ir jābūt mūsu primārajām rūpēm. Tā kā mēs neesam atbrīvoti no naudas pelnīšanas, mājokļa nodrošināšanas, rēķinu apmaksas, bērnu aprūpes un skološanas, visus šos darbus varam īstenot pēc mūsu dievbērnības aicinājuma, būdami vienoti ar Dievu un Viņa Valstību ar visu sirdi un dvēseli. Piekritīsiet – laulības, ģimenes un attiecību labklājības pamatā nav naudas un mantas daudzums, bet gan mīlestības, cieņas, draudzības un gādības līdzdalīšana.
Mūsu Kungs ir atstājis lūgšanu, kurā mēs lūdzam: “(..) mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” Un citviet, Jēzus saka: “Es Esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm.” (Jņ 6:51) Viena no mūsu svarīgākajām pamatvajadzībām ir Jēzus pats un Viņu mēs varam saņemt, neiztērējot nevienu centu. Kad Kristus, dzīvā maize, kļūst par mūsu Kungu, ikdienas nastu svars un dzīves spriedze kļūst vieglākas. Dienu no dienas pieaugot ticībā Dievam, dzīve kļūst mazāk apgrūtinoša, un mūsos sāk vairoties Viņa klātbūtnes miers un prieks. Bailes un raizes tiek mazinātas un aizstātas ar Viņa klātbūtnes dāvāto mieru. Kopība ar Kristu liek iedegties mūsos mūžīgās dzīvības cerībai. Dieva klātbūtnē visas dzīves grūtības iespējams ieraudzīt citā gaismā, un, neskatoties uz ikdienas rūpēm un izaicinājumiem, var rast prieku par Debesu Valstību, kas piešķir dzīvei citu jēgu. Tā ir Dieva, mūsu mīlošā Tēva, griba un sirsnīgais aicinājums mums – izvēlēties patiesu, jēgpilnu, no krāšanas neirozes brīvu dzīvi tagad un mūžībā.
Vērosim putnus un mācīsimies no puķēm, tie vienmēr atgādina par Dieva gādību, līdzcietību un mīlestību. Saņemsim ar pateicību Viņa pasniegtās dāvanas – Viņa klātbūtni, dzīvības vārdu, maizi un vīnu, dzīvību, kopību, mūžību... Āmen.
