Kad gaviles pārtop dziesmā. Jņ 16:5-15
Kas ir tas, ko Jēzus mums māca šodienas evaņģēlijā? Ticība pavisam noteikti ir paradoksu pilna. Jēzus gatavojas atstāt mācekļus, lai dotos pie Tēva. Aizgājis Viņš sūtīs Aizstāvi, kas vadīs mācekļus visā patiesībā. Kā gan Viņa prombūtne var vairot pārliecību? Atbilde ir meklējama notikumā ar šaubīgo Tomu. Jēzus viņam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji; laimīgi ir tie, kas nav redzējuši, bet tic.” (20:29) Ticības esamība apliecina, ka Jēzus ir aizgājis pie Tēva un piepildījis apsolījumu – Es sūtīšu pie jums Aizstāvi, Svēto Garu. Proti, Tēva, Dēla un Svētā Gara esamību apliecina mums dāvātā ticība. Tas arī ir ticības lielais paradokss – ticība ir pārliecība par to, kas nav redzams. Taisnība, ko gan būtu vērta ticība, ja tā apstiprinātu to, kas ir acīmredzams? Lai arī cik dārga dāvana ir spēja redzēt, bez ticības tā nespēj satver patiesību.
Jēzus saka, ka patiesības iztrūkums ir tas, kas šo pasauli definē kā grēkā jeb tumsā mītošu. Šādā pasaulē dzīvojošs cilvēks, nav pārliecināms ar daudzskaitlīgiem loģiskiem argumentiem par gaismas nepieciešamību. Citādi ir tad, kad cilvēks top Dieva Gara mudināts meklēt pēc gaismas un patiesības. Tāds spēj to ieraudzīt un atklāt, vien dzirdot par Jēzus mācību un darbiem, pat akls būdams. (Mt 20:30) To, ka Jēzus ir Gaisma, apliecina Viņam ticīgo sekotāju pulks.
Bet, kas tad ir tā patiesība un gaisma, ko mums atklāj šodienas evaņģēlijs? Aizstāvis, Svētais Gars “pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un tiesu: par grēku – tādēļ ka tie netic man; par taisnību – tādēļ ka es aizeju pie Tēva; par tiesu – tādēļ ka šīs pasaules valdnieks ir notiesāts.” Grēks ir neticība, un neticība motivē šīs pasaules rīcību. Jūdu autoritātes apsūdzēja Jēzu Dieva zaimošanā un kūdīšanā pret Romas varu, taču evaņģēlijs ļauj ieraudzīt, ka paši apsūdzētāji ir Dieva un Romas ienaidnieki. Līdzīgi ir ar Pilātu, viņš zināja, ka Jēzus nav vainīgs un tomēr piekāpās melu priekšā, un nodeva Jēzu nonāvēšanai. Viņa grēks tika Aizstāvja gaismā celts. Dieva Gars turpina šo atmaskošanu līdz pa šai dienai – “nav nekā aizsegta, kas netiktu atklāts, un nekā slepena, kas nekļūtu zināms.” (Mt 10:26) Citiem vārdiem, Aizstāvis ļauj saskatīt netaisnību un ļaunumu kā neticības jeb grēka sekas un liek tam pretoties. Kā saka apustulis Pāvils: “Viss rūgtums, niknums, dusmas, klaigas un zaimi no jums lai ir tālu prom līdz ar visu citu ļaunumu.” (Ef 4:31)
Līdzīgi ir ar taisnību. Pasaules acīs Jēzus tika notiesāts un pazudināts, jo bija sacēlies pret Dievu. Viņa nāve kalpoja kā apliecinājums tam, ka tiesa ir bijusi taisnīga. Taču evaņģēlijs atklāj pretējo. Jēzus labprātīgā došanās nāvē ir Tēva gribas piepildījums. Viņa prombūtne apliecina, ka pestīšanas darbs ir piepildīts un Jēzus ir atgriezies pie Tēva. Aizstāvis ļauj ticīgajiem saskatīt, ka pasaule ir tiesājusi Jēzu netaisni, savukārt Jēzus līdzcietīgais upuris ir rezultāts taisnīgai rīcībai saskaņā ar Tēva žēlastības pilno gribu. Dieva taisnība, kas meklē glābt pazudušo grēcinieku, ir iemesls drošai paļāvībai jeb ticībai.
Visbeidzot, Aizstāvis pārliecinās par tiesu. Jēzus krusta nāve ir šīs pasaules valdnieka tiesas stunda. Sātans realizē savu varu ar meliem, naidu un nāvi. Tieši šādi rīkojas Jēzus tiesātāji un pazudinātāji. Tā ir vara, kas sēj dusmas un izmisumu. Taču Svētais Gars atklāj, ka uzvarētājs šajā tiesā ir Jēzus. Viņa uzvaras “ieroči” ir taisnība, mīlestība un dzīvība. Šīs pasaules valdnieka draudi ir tukši meli, jo viņa ļaunā vara ir atmaskota. Dzīvība un neiznīcība ir celtas gaismā. “Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība”, saka Jēzus. Dieva radītā kārtība ar dzīvību centrā ir pamatota žēlastībā, taisnībā un mīlestībā!
Jā, reizēm acīmredzamais var liecināt par ko citu, taču neaizmirsīsim ticības paradoksu – Jēzus nav acīm skatāms nevis tāpēc, ka ir miris, bet tāpēc, ka ir dzīvs un kopībā ar Tēvu. Tieši šī apslēptība ir visdrošākais apliecinājums Dieva mīlestībai uz mums – Jēzus ir miris par mums; atgriezies pie Tēva mums mājas vietu sataisīt; atsūtījis Aizstāvi, lai tas mūs vadītu visā patiesībā. Tas mums atgādina, ka ticība Jēzum ir attiecību ticība. Kur attiecības, tur dalīšanās un prieks par sastapšanos. Ko gan citu nozīmē Jēzus vārdi evaņģēlija noslēgumā – “Viss, kas pieder Tēvam, ir mans, tādēļ es jums sacīju: Viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums pasludinās.” Tad nu dievkalpojums ir vieta, kur sastopamies ar Dieva Trīsvienību un tās taisnību, žēlastību, mīlestību un dzīvību. Tāpēc dziedāsim, “kopīgi skandēdami psalmus, slavinājuma un garīgas dziesmas, dziedādami un spēlēdami savās sirdīs Kungam.” (Ef 5:19)
Āmen.