Šīs svētdienas nosaukums “Reminiscere” ir ņemts no 25. psalma vārdiem: “Atceries savu žēlsirdību, Kungs…” Taču šie vārdi nav tikai lūgšana Dievam. Tie ir arī atgādinājums mums. Mums ir nepieciešams pieminēt, atcerēties un pārdomāt Dieva žēlsirdību un žēlastību – Viņa darbus un Viņa dāvanas. Jo ikdienas steigā mēs dažkārt nepamanām Dieva laipnību un Viņa svētības, tās kļūst par kaut ko pašsaprotamu vai pat nepieminēšanas vērtu.

Šodienas evaņģēlijs mums palīdz atcerēties. Tas sniedz atbildi uz vienu no svarīgākajiem jautājumiem – kas ir Jēzus? Un tas nav tikai mūsu jautājums. Tas bija arī Jēzus jautājums mācekļiem: "Ko jūs sakāt – kas Es Esmu?" (Mt16:15) Un Apskaidrošanas kalna notikums ir atbilde uz šo jautājumu.

Mīļā svētku draudze. Ziemsvētku svētvakarā baznīca parasti ir pilnāka nekā ik svētdienas dievkalpojumos. Ne visi, kas šovakar esat atnākuši, to darāt ieraduma dēļ. Ne visi varat skaidri pateikt, kāpēc tieši šovakar esat šeit. Iespējams, tas nav jautājums par baznīcas tradīciju, bet par dziļi sirdī apslēptām slāpēm – klusu ilgošanos pēc gaismas, miera, pēc kaut kā īsta. Un svētvakara Evaņģēlijs mums apliecina, ka Dievs sniedz atbildi šīm slāpēm.

Gan jau būsim piedzīvojuši tādu sapni, kad locekļi ir smagi un kā sasieti, mēģini skriet, bet tas ir pāri spēkiem, gribi kliegt, bet balss neskan. Tā ir savāda apziņas pieredze – zini, kas jādara, bet nespēj to paveikt. Lai cik tas nebūtu savādi, bet sapņos mēs redzam paši sevi, savas dvēseles stāvokli.  Mārtiņš Luters grēkā mītošu cilvēku apraksta kā “ieliektu sevī” – homo icurvatus in se. Viss, ko šāds cilvēks dara, ir vērts uz sevi pašu, sevis paša labumam. Pat ja tam ir dievs, tas kalpo viņa nodomu un mērķu sasniegšanai.

Mīļie draugi. Šodienas Evaņģēlijā mēs sastopam divus cilvēkus, kuru dzīvība, dzīve aizplūst kā ūdens no saujām. Viena ir maza meitenīte – viņas dzīve, kas tikai iesākusies, pēkšņi izdziest. Otra ir sieviete – viņas dzīves gadi aizrīt lēnā, bet neapturamā spēku izsīkumā. Tas nav pēkšņs notikums, bet lēna, ilgstoša izdzišana, kas viņu nošķir no tuviniekiem, draugiem un sabiedrības – no visa, kas reiz sagādāja prieku un sniedza gribu dzīvot.

Evaņģēlijs mūs šorīt aizved uz nelielo Galilejas pilsētu Naini. Tur sastopas divas pavisam atšķirīgas procesijas. Viena ir dzīvības pilna, tās priekšgalā ir Jēzus, kas ar mācekļiem un lielu ļaužu pulku dodas augšup uz pilsētu. Otra ir bēru procesija. Tās priekšgalā ir māte un pilsētas iedzīvotāji, kas pavada uz kapsētu atraitnes vienīgo dēlu. Dzīvības procesija virzās augšup, kamēr bēru gājiens virzās lejup. Dzīvība sastopas ar nāvi. Cerība sastopas ar izmisumu. Gaisma sastopas ar tumsu. Šis ir cilvēces dzīvības un nāves robežpunkts – gājums bez Kristus vai ar Kristu.