2026. gada 21. novembris
Vārdadienas:
Zeltīte, Andis


Dienas lasījums

Tā būs ar Manu vārdu, kas iziet
no Manas mutes un nenāk pie
Manis nepiepildīts, bet gan
dara, ko Es esmu gribējis,
paveic to, kādēļ Es to sūtījis.
Jes 55:11

Tiešām, Dieva vārds ir dzīvs
un darbīgs un asāks par jebkuru
abpusgriezīgu zobenu, tas duras
cauri, līdz sadala dvēseli un garu,
locekļus un kaulu smadzenes,
un iztiesā sirds domas un nolūkus.
Ebr 4:12

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00
Notikumu kalendārs >>

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītāji

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Tālis Freimanis
E-pasts: talis.f@tvnet.lv
Tālr.: +371 29608801

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
Skatīt kartē >>

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213


Atbalsta grupa alkoholiķu tuviniekiem un draugiem
Otrdienās 18.30
Pieteikšanās: 29424229
alanon.org.lv >> 


lelb.lv >>



diakonija.lv >>





Ceļā ar Dieva svētību >>

Fotogalerija >>

Kipras divas sejas


DSC05662a_30
  
Organizējot mūsu ceļojumu uz Kipru, nebiju domājusi, ka līdz ar salā rodamām vēstures un kultūras vērtībām nāksies iepazīt arī svešās varas veiktās okupācijas skaudro realitāti. 1974. gada 20. jūlijā Turcijas karaspēks iebruka Kipras Republikā, sagrābjot aptuveni trešo daļu tās teritorijas. Grieķu izcelsmes vietējiem iedzīvotajiem tika dotas divas stundas mantu sakravāšanai, lai, uz visiem laikiem pametot dzimtās mājas, dotos bēgļu gaitās pāri demarkācijas līnijai. Daži mēģinājuši atgriezties pēc atstātās iedzīves un nepārnāca… Zaudētas dzīvības, mājokļi, īpašumi; izpostītie likteņi, dievnami, kultūras pieminekļi, ciemati un pilsētas – tāda ir okupācijas kroplā seja.

Bet sākšu no sākuma. Uz Kipru no Rīgas devāmies ar lidsabiedrības Ryanair lidmašīnu, kas salā piezemējās ap pusnakti. Pie lidostas izejas mūs jau gaidīja iepriekš pasūtītā taksometra vadītājs, un brauciens pa nakts melnumā grimstošo salu varēja sākties.

Mūsu pirmais rīts Pafosas pilsētā (Kipras grieķu daļā) atausa dzidrs un saulains, solot karstu dienu. Un tāda tā arī izvērtās – ap vienpadsmitiem, kad devāmies apkārtnes izpētes gājienā, āra termometra stabiņš jau rādīja +35 pēc Celsija skalas. Pastaiga pa pilsētu tādā karstumā ir patiesa iespēja izbaudīt, ko nozīmē teiciens “mirkt savos sviedros”. Spirdzinājumu varēja gūt vienīgi lielveikalos, kur jaudīgie kondicionieri uzturēja mūsu ķermeņiem piemērotu gaisa temperatūru.

Trīs dienas Venēcijā


DSC06286_31_1_49
 
Kāpēc tieši Venēcija – romantiskā mīlētāju pilsēta? Pavisam prozaiska iemesla pēc – dēļ nepieciešamības izmantot nenotikušā lidojuma vietā piešķirtos vaučerus. Tā nu mēs – divas draudzes koristes un draudzenes – apbruņojušās ar Covid izraisīto šķēršļu pārvarēšanai nepieciešamajiem papīriem, vēlā vakara stundā piezemējāmies Venice Trevizo lidostā, kur mūs jau gaidīja iepriekš pasūtītā taksometra vadītājs, lai nogādātu līdz viesnīcai Venēcijas pilsētā. Un uzreiz piedzīvojām gan nepatīkamu pārsteigumu, gan laimīgu sagadīšanos. Taksometra vadītājs mums paziņoja, ka nogādās mūs tikai līdz autostāvietai pie iebraukšanas Venēcijā, tālāk mums būs jādodas vai nu kājām, vai arī ar ūdens transportu, jo ielu šaurības dēļ pārvietošanās ar sauszemes autotransportu Venēcijā ir liegta. Un nu laimīgā sagadīšanās – izrādījās, ka mūsu viesnīca atradās vien 10 minūšu gājienā no autostāvvietas.

Nākamajā rītā, stiprinājušās ar viesnīcā pasniegtajām itāliski amerikāniskajām brokastīm – sviesta kruasānu, kafiju un kellogpārslām ar jogurtu – drosmīgi “ienirām” Venēcijas šauro ieliņu un kanālu labirintā. 

Romas brīvdienas


DSC02973a_31    
Aprīļa beigās mēs, divas draudzes koristes, devāmies iepazīt Itālijas galvaspilsētu Romu. Mūžīgā pilsēta, Svētā Roma – vai maz ir pasaulē vēl kāda pilsēta ar tik bagātu vēsturi un kultūru, tik krāšņām baznīcām un tik daudziem tūristiem, kas, apbruņojušies ar kartēm un fotoaparātiem, traucas no viena apskates objekta pie otra, stāv garās rindās, drūzmējas suvenīru bodītēs un vakaros, paguruši, pulcējas neskaitāmās āra kafejnīcās, lai veldzētu slāpes un iestiprinātos ar tradicionālo itāļu picu.

Sena leģenda vēstī, ka Romu nodibināja viens no dvīņu brāļiem, dieva Marsa dēliem, – Romuls. Otram brālim Remam gan esot izgājis tikpat bēdīgi kā Bībeles Ābelim – strīdā Romuls viņu nogalināja. Šis nelāgais notikums, saskaņā ar leģendu, norisinājās Palatina pakalnā, kurp mēs ar iepriekš nopirktām biļetēm ieplānojām doties pirmdien, bet sestdienu, mūsu pirmo dienu Romā, veltījām pilsētas izpētei. Apskatījām Venēcijas laukumu un iespaidīgo karalim Viktoram Emanuelam veltīto pieminekli, uzkāpām Kapitolija pakalnā, lai aplūkotu slavenā Renesanses laikmeta mākslinieka un arhitekta Mikelandželo Buonarroti veidoto laukumu, un tad, apmetuši loku pa dienvidu saules sakarsētām ielām, nonācām milzīgu platānu lapotnes noēnotajā Tibras upes krastā.

Vidusjūras krastā


DSC09731_42  
„Eiropa dzimusi un gadsimtu pēc gadsimta dzīvojusi kā kristīgo draudžu kopa. Draudze bija koeksistences pamatšūniņa. Barbari, vestgoti un mauri nāca un gāja, bet cilvēki katru nedēļu pulcējās, lai svinētu dievkalpojumu. Baznīcas zvans pavēstīja laiku, kristību trauks un kapsēta iezīmēja svarīgus notikumus. Draudzei nav vēstures, jo tā ir dienišķā maize un ikgadējā raža. Draudzes dievnams bija un aizvien ir skaistākā vieta pasaulē.”
* Josef M. Ballarin.

Šīs rindas es izlasīju Artā pilsētas (Maljorka, Spānija) Romas katoļu draudzes informatīvajā bukletā. Un patiesi, Artā draudzes dievnams, līdzīgi kā citās Eiropas vēsturiskajās pilsētās, ir lielākā un skaistākā ēka pilsēta, ap kuru, kā cālīši pie vistu mātes siltajiem sāniem saspiedušies pilsētnieku nami. Gluži citu ainu nācies vērot mūsdienās celtajās kūrorta pilsētās – milzīgas viesnīcas, grezni restorāni, neskaitāmi veikali un kādā nomaļā vietā – neliels dievnams, kur uz brīdi iegriezties miesas prieku gurdinātam cilvēkam. Mēs lepojamies ar zinātniski tehniskā progresa sasniegumiem, milzīgā ātrumā traucamies automašīnās, vilcienos un gaisa kuģos, glīti tērpjamies un pareizi ēdam, kopjam un lolojam savu iznīcīgo ķermeni..., bet varbūt mūsu nesteidzīgie priekšteči tomēr bija gudrāki par mums, dižākās un skaistākās ēkas celdami tam, kas ir mūžīgs un neiznīcīgs.

Tenerife – mūžīgā pavasara sala


DSC09797a_35  
Kad ārā ir ziema un no pelēkajām debesīm uz pelēkām ietvēm un pelēko namu jumtiem lēnām krīt baltās sniega pārslas, es apsēžos pie datora un sāku šķirstīt ceļojumu fotogrāfijas. Šoreiz esmu atvērusi mapi ar nosaukumu “Tenerife”. Tālu dienvidos iepretī Āfrikas kontinentam okeāna viļņu apskalota paceļas sala, kur valda mūžīgs pavasaris, kur pretī zilajam debesu jumam atveras mūžzaļo palmu vēdekļi, kur iekoptās plantācijās nobriest zeltaini banāni, aug eksotiskie meloņkoki un parkos krāšņi uzzied uguns koks.

Mūsu ceļojums uz Tenerifi sākās Londonas Getvikas lidostā. Miglainajā novembra rītā ērtā Airbus lidmašīna pēc īsa ieskrējiena strauji uzņēma augstumu un devās dienvidu virzienā, lai pēc četru stundu lidojuma, pārvarot gandrīz 3000 kilometru attālumu, piezemētos Atlantijas okeāna ūdeņu apņemtajā salā. Tikuši galā ar lidostas formalitātēm, iekāpām vietējās satiksmes autobusā, kas mūs nogādāja kūrortpilsētā ar kristīgu vietas nosaukumu, proti, Los Cristianos (tulkojumā – kristieši).

Sardīnija – Dieva pēdas nospiedums



k-1  
Sardīnijas galvaspilsētas Kaljāri lidostā piezemējamies jau tuvu pusnaktij un, izkāpuši no lidmašīnas, uzreiz nonācām siltās un maigās dienvidu nakts skāvienos. Lidostas uzgaidāmajā telpā mūs sveicināja smaidīgs maza auguma vīriņš – viesnīcas administratores atsūtītās automašīnas vadītājs, kurš, veikli stūrēdams pa spožu lukturu apgaismotām ielām, ātri nogādāja mūs līdz rezervētai naktsmītnei pilsētas centrā.

No rīta devāmies apskatīt Kaljāri ievērojamākās vietas un vispirms Jaunavai Marijai veltīto katedrāli (uzbūvēta 13. gs.), kas pārsteidz ar savu grezno iekārtojumu. Marmora kolonas un sienu apdare, skulptūras, daudzie gleznojumi un greznie interjera priekšmeti, tas viss pirmajā brīdī pat radīja nelielu apjukumu. Altārī, centrālajā vietā, – Jaunavas Marijas tēls. Katedrālei ir arī sava svētā patronese – Svētā Cecīlija, kas 3. gs. mirusi mocekles nāvē par kristīgo ticību.

Korfu – Zaļā paradīze


corfu_048_33  
Pirmo reizi ieraugot Korfu salu, man prātā nāca angļu dabas pētnieka Džeralda Darela sarakstītās grāmatas: „Mana ģimene un citi zvēri” un „Zaļā paradīze”, kurās viņš aprakstīja savu un savas ģimenes dzīvi Korfu salā pirms Otrā pasaules kara. Korfu patiešām izskatās zaļa, pat augusta beigās. Kalnu nogāzes klāj sudraboti zaļas olīvu birzis, virs kurām paceļas slaidie ciprešu stāvi. Piemāju dārziņos sārtojas tomāti un kārdinoši nokarājas zeltaini vīnogu ķekari, bet visapkārt plešas zilā, saulē zaigojošā Jonijas jūra.

Mūsu pagaidu mītne atradās salas ziemeļos, Aharavi pilsētiņā. Pirmo dienu veltījām tuvākās apkārtnes izpētei, nepieciešamās pārtikas iegādei un, protams, siltajai jūrai. Savukārt nākamajā dienā ar vietējās satiksmes autobusu devāmies uz Korfu pilsētu. Apskatījām Veco cietoksni, uzkāpām arī augšējā bastionā, no kura paveras skaists skats uz pilsētu un ostu, paklejojām pa šaurajām vecpilsētas ieliņām un apmeklējām Sv. Spiridona baznīcu, kur īpašā telpā uzglabā šķirstu ar Svētā pīšļiem. Lai gan Korfu salas kristianizāciju saista ar apustuļu Jasona un Sosipatora vārdiem, par salas aizgādni tiek uzskatīts Sv. Spiridons, kādreizējais Kipras bīskaps, kura pīšļus bēgļi 15. gadsimta beigās no Konstantinopoles pārveda uz Korfu. Salinieki tic, ka tieši viņš pasargāja salu no drausmīgās mēra epidēmijas un turku uzbrukuma 1716. gadā. Leģenda vēstī, ka Sv. Spiridons parādījās turkiem mūka veidolā, iedvešot tiem neaprakstāmas bailes.

Armēnija – seno teiksmu zeme


DSC08925a

Fotoalbums >>

Kāpēc mēs devāmies uz Armēniju? Laikam jau dēļ manas māsas skaistajām jaunības atmiņām par šīs zemes apmeklējuma laikā redzēto un piedzīvoto.

Mūsu ceļojums sākās ar nakts lidojumu uz Tbilisi un piecu stundu ilgo braucienu līdz viesnīcai pašā Erevānas sirdī – blakus Republikas laukumam. Tuvāko apkārtni izpētījušas, mēs todien, šķiet, tā bija trešdiena, visai agri devāmies pie miera, lai spirdzinātos miegā, jo jau nākamajā rītā mums bija ieplānots pirmais ekskursijas  brauciens vietējā gida vadībā.

Rīta pusē ap pusvienpadsmitiem mūsu hoteļa priekšā piestāja balts busiņš, no kura izkāpa slaids melnīgsnējs puisis ar labsirdīgām un mazliet skumjām acīm. “Nžde,” viņš nosauca savu vārdu, spiežot mūsu sveicienam pasniegtās rokas.  Tā iesākās mūsu piedzīvojums sniegoto kalnu, ziedošo dārzu un seno teiksmu zemē – Armēnijā.

Tenerife – atgriešanās paradīzē


DSC05380  
Kas ir paradīze? Domāju, ka mums tā ir katram sava, bet visiem kopā tā varētu būt tāda mītiska “laimes zeme”, kur nav ciešanu, slimību, netaisnības, kur no katra – pēc spējām un katram – pēc vajadzībām…? Savukārt Bībelē lasām – kad Dievs radīja debesis un zemi, augus un dzīvniekus un visbeidzot cilvēku no zemes māliem, Viņš to iemitināja Ēdenes dārzā, lai cilvēks to koptu un sargātu. Un bija tajā dārzā viss, kas cilvēkam nepieciešams…

Bēgot no Latvijas vēlā rudens skumjās pelēcības, mēs, divas draudzes koristes, agrā rīta stundā iekāpām Ryanair lidmašīnā, kas, izlauzdamās cauri pelēko mākoņu blāķiem, uzņēma kursu uz Bergamo, kur mums bija jāpārsēžas, lai dotos tālāk pāri Vidusjūrai un Atlasa kalniem uz mūžīgā pavasara salu – Tenerifi.

Salas lidostā mūs jau gaidīja gids vārdā Deniss, lai nogādātu mūsu koferus un arī mūs pašas uz rezervēto mitekli atpūtas zonā ar nosaukumu Los Cristianos.

Bulgārija – kontrastu zeme


DSC070651   
Fotoalbums >>

Bulgārija ar tās senpilsētu krāšņumu un lielo piejūras pilsētu padomiskās apbūves bezcerīgo pelēkumu, dārgo viesnīcu kliedzošo greznību un bedraino ietvju asfaltu turpat aiz stūra man atsauca atmiņā frāzi no slavenās padomju laika komēdijas, kā nu tur bija: “Stambula – kontrastu pilsēta”... Un tomēr Bulgārija, kas mūsu prātos parasti asociējās vien ar zeltainām smiltīm Melnās jūras kūrortos, ir zeme, ko vērts iepazīt tuvāk – tās vēsturi, kas iesniedzas tūkstošiem gadu dziļā sirmumā, tās dabu un cilvēkus.

Bet sākšu no sākuma... Uz Bulgāriju mēs, divas draudzes koristes, devāmies, mūkot no mūsu slapjās vasariņas. Tā šogad ir iegadījusies gluži kā tai senajā estrādes dziesmiņā: “Gāž ar spaiņiem, Gāž ar stopiem, Šauj un cilvēkiem un lopiem!”
   1 2   

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

LATVIJAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀS BAZNĪCAS
RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468

Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita.avotina2@gmail.com
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »