Korfu – Zaļā paradīze
Ar pilsētas autobusu Nr.2 devāmies uz Kanoni zemesragu, iepretī kuram redzamas divas mazas saliņas. Uz pirmās salas atrodas Vlahernas Dievmātes klosteris, līdz kuram nokļuvām pa uzbērtu ceļu. Klostera telpas svētceļniekiem tiek atvērtas vienu reizi gadā – 6. augustā, reliģisko svētku laikā –, mēs varējām apskatīt tikai iekšējo pagalmu un kapelu. Līdz Pontikonsini saliņai nokļuvām ar laivu. Rakstot par Odiseja piedzīvojumiem Sehijas (Korfu) salā, Homērs pieminēja arī šo saliņu – tas esot Odiseja kuģis, kuru dievs Poseidons pārvērtis par klinti. Uzkāpuši klints virsotnē, ieraudzījām sniegbaltu Bizantijas laiku kapelu. Uz siltajiem pagalma akmeņiem snauduļoja vairāki suņuki, bet pa kapelas jumtu cēli pastaigājās pāvs.
Viena no visvairāk apmeklētajām vietām Korfu ir Paleokastricas klosteris, kas atrodas uz šaura zemesraga, salas rietumos. Šoreiz ceļā devāmies ar īrētu automašīnu. Braukšana gan nebija viegla, jo Korfu salā nav platu šoseju un klintīs izcirstu tuneļu, bet ir šauri, līkumoti kalnu ceļi, kuri, iebraucot ciematiņos, kļūst tik šauri, ka izmainīšanās ar pretim braucošu automašīnu izvēršas par īpaši komplicētu pasākumu.
Paleokastricas klosteris nodibināts 13. gadsimta sākumā, vietā, kur tika atrasta akmenī kalta Dieva mātes ikona. Pašreizējās klostera ēkas – Dievnams, arkas, mūku celles, olīveļļas spiede un noliktavas – būvētas 17.-19. gadsimtā. Apmeklētāju apskatei ir atvērts Dievnams un neliels muzejs, kur var aplūkot Bizantijas tradīcijā gleznotas ikonas, kulta tērpus un priekšmetus.
Mūsu Korfu salas pagaidu mājvietas īpašniece Marija sirsnīgi ieteica apmeklēt arī klosteri Pantokratora kalna virsotnē (960 m), jo no turienes paveroties fantastisks skats. Šoreiz neriskējām paši braukt un pievienojāmies nelielai ekskursantu grupai.
Pantokratora (Visa Valdītāja) klosteris kalna virsotnē tika uzcelts 14. gadsimta sākumā. Šodien redzamās ēkas ir būvētas 19. gadsimtā: centrā – Dievnams, pa kreisi – mūku celles, pa labi – ēdamtelpa, bet pāri un blakus – mobilo telefonu un televīzijas antenu mežs. Tomēr, neskatoties uz mūsdienīgo komunikāciju klātbūtni, šeit valdīja vārdiem neaprakstāms klusums un miers, cilvēku radītajai steigai un kņadai paliekot kaut kur dziļi, dziļi lejā. Gribējās pakavēties ilgāk, ieklausoties klusumā un skatoties uz zaļo salu, zilo jūru un vieglā dūmakā tītajiem Albānijas kalniem.
Nākamajā dienā, atvadījušies no Marijas un viņas vīra Spiro, posāmies ceļā. Jau metoties tumsai, mūsu lidmašīna pacēlās virs Korfu pilsētas, sasveroties uz sāniem, veica pagriezienu un devās ziemeļu virzienā. Uz redzēšanos, Korfu! Uz redzēšanos, Zaļā paradīze!
Fotoalbums
