Bulgārija – kontrastu zeme
Burgasas lidostā, kur mūsu lidaparāts piezemējās jau vakara tumsiņā, mūs sagaidīja sapīcis autovadītājs Ivans – bija sajaucis ielidošanas laiku un gaidījis veselas trīs stundas. Dusmīgs sagaidītājs, papīri un plastmasas maisiņi sadzeltējušā zālājā, iereibušie atpūtnieki pārtikas veikalā, kur mēs iegriezāmies, lai iegādātos nepieciešamos pārtikas produktus, – pirmais iespaids, ierodoties slavenajā Bulgārijas Zelta smilšu kūrvietā, nebija tas labākais…
Tomēr nākamā rīta dzidrās zilās debesis, karstais saules staru apskāvies un pelde siltajā jūrā iedarbojās samierinoši, bet skaistās un sakoptās Nesebāras apmeklējums tās pašas dienas vakarā pilnībā izdzēsa pirmā iespaida radītās nelāgās izjūtas. Šī burvīgā pilsētiņa, kas paliek atmiņā ar tās daudzajām bizantiešu stilā būvētām baznīcām un unikālo koka arhitektūru, savu vēsturi aizsāka 3000 gadu sirmajā pagātnē – seno trāķiešu apdzīvoto vietu 6 gs. pirms mūsu ēras iekaroja grieķi, padarot par savu koloniju, bet vēlāk, jau mūsu ēras sākuma, tā kļuva par vienu no Austrumromas impērijas galvenajiem cietokšņiem, ko 9. gadsimta sākumā ieņēma hans Krums, iekļaujot to Pirmās Bulgāru impērijas sastāvā... Tikpat patīkamu iespaidu atstāja arī vēsturiskā Sozopole (sengrieķu Apolonija), ko apmeklējām kopā ar palielu ekskursantu grupu.
Arī Ivans, viņu tuvāk iepazīstot, izrādījās gluži citāds – labsirdīgs, izpalīdzīgs un sirsnīgs vīrs, nu varbūt mazliet pārlieku emocionāls kā jau dienvidnieks. Un tieši viņam mums jāpateicas par iespēju tuvāk iepazīt Bulgāriju – tās kalnus, druvas, piejūras pilsētas un cilvēku viesmīlību. Liels, sasarcis un runātīgs, viņš stūrēja savu dzelteno automobili, par pieticīgu samaksu vedot mūs gan uz mūsu, gan paša izraudzītajiem galamērķiem, cenšoties parādīt interesantāko un skaistāko, kas rodams viņa dzimtajā pusē.
Kopā ar Ivanu mēs apmeklējām etnogrāfisko kalnu ciematiņu Žiravņu, kur laika ritums šķietami ir apstājies – gar bruģētu ieliņu malām rindojas 18., 19. gadsimtā celtās koka un mūra mājas ar kārniņu jumtiem, uz augsto žogu vārtiem, kā to prasa tradīcija, ir lasāmi mūžībā aizgājušo māju saimnieku vārdi... Mūsu nākamo galamērķi – Zilos kalnus – mēs sasniedzām pēc ilgās cilpošanas pa kalnu serpentīniem. Diemžēl uz vietas nācās konstatēt, ka tūristu ceļvedī apsolītais gaisa trošu ceļš sen kopš nedarbojas, un kalnu pastaigu takas izzudušas dzeloņaino krūmu brikšņos...
Citu dienu, jau atkal Ivana dzeltenajā “limuzīnā”, izstūmušies cari pelēcīgajām Varnas priekšpilsētām un pa ceļam apskatījuši arheoloģisko parku miestiņā, kura nosaukumā bija kaut kas saistībā ar balto krāsu, nonācām Balčikā, kur kādreizējās muižas teritorijā izveidots plašs botāniskais dārzs. Jāteic, man nekur līdz šim nav gadījies redzēt tik milzīgas košo samteņu dobes. Vairākas stundas noklaiņojušas pa dārzu, meklēdamas visus kartē iezīmētos objektus, un ieturējušas pusdienas vietējā krodziņa, devāmies atceļa, pagūstot vēl apmeklēt mūku pamesto klinšu klosteri Varnas pievārtē un nofotografēties uz rietošās saules staru apmirdzēta saulespuķu lauka fona.
Gadījās paciemoties arī Ivana mājā, kur nobaudījām viņa sirsnīgās sieviņas pagatavoto gardo un atspirdzinošo limonādi, noklausījāmies arī mums labi zināmo skarbo stāstu par slēgtām ražotnēm, cilvēku izbraukšanu no valsts labākas dzīves meklējumos un korupcijas sērgas skarto ierēdniecību.
Lidostā atvadoties, sirsnībā un pateicībā spiedām Ivanam roku, vēlot visu to labāku gan viņam, gan arī Bulgārijai, ko, tuvāk iepazīstot, paguvām iemīlēt. Lidmašīnai strauji uzņemot augstumu, lejā iemirdzējās Melnā jūra, kas nepavisam nav melna, bet gaisīgi zila un saulē zaigojoša.
