„Eiropa dzimusi un gadsimtu pēc gadsimta dzīvojusi kā kristīgo draudžu kopa. Draudze bija koeksistences pamatšūniņa. Barbari, vestgoti un mauri nāca un gāja, bet cilvēki katru nedēļu pulcējās, lai svinētu dievkalpojumu. Baznīcas zvans pavēstīja laiku, kristību trauks un kapsēta iezīmēja svarīgus notikumus. Draudzei nav vēstures, jo tā ir dienišķā maize un ikgadējā raža. Draudzes dievnams bija un aizvien ir skaistākā vieta pasaulē.” * Josef M. Ballarin.

Šīs rindas es izlasīju Artā pilsētas (Maljorka, Spānija) Romas katoļu draudzes informatīvajā bukletā. Un patiesi, Artā draudzes dievnams, līdzīgi kā citās Eiropas vēsturiskajās pilsētās, ir lielākā un skaistākā ēka pilsēta, ap kuru, kā cālīši pie vistu mātes siltajiem sāniem saspiedušies pilsētnieku nami. Gluži citu ainu nācies vērot mūsdienās celtajās kūrorta pilsētās – milzīgas viesnīcas, grezni restorāni, neskaitāmi veikali un kādā nomaļā vietā – neliels dievnams, kur uz brīdi iegriezties miesas prieku gurdinātam cilvēkam. Mēs lepojamies ar zinātniski tehniskā progresa sasniegumiem, milzīgā ātrumā traucamies automašīnās, vilcienos un gaisa kuģos, glīti tērpjamies un pareizi ēdam, kopjam un lolojam savu iznīcīgo ķermeni..., bet varbūt mūsu nesteidzīgie priekšteči tomēr bija gudrāki par mums, dižākās un skaistākās ēkas celdami tam, kas ir mūžīgs un neiznīcīgs.

 
Sardīnijas galvaspilsētas Kaljāri lidostā piezemējamies jau tuvu pusnaktij un, izkāpuši no lidmašīnas, uzreiz nonācām siltās un maigās dienvidu nakts skāvienos. Lidostas uzgaidāmajā telpā mūs sveicināja smaidīgs maza auguma vīriņš – viesnīcas administratores atsūtītās automašīnas vadītājs, kurš, veikli stūrēdams pa spožu lukturu apgaismotām ielām, ātri nogādāja mūs līdz rezervētai naktsmītnei pilsētas centrā.

No rīta devāmies apskatīt Kaljāri ievērojamākās vietas un vispirms Jaunavai Marijai veltīto katedrāli (uzbūvēta 13. gs.), kas pārsteidz ar savu grezno iekārtojumu. Marmora kolonas un sienu apdare, skulptūras, daudzie gleznojumi un greznie interjera priekšmeti, tas viss pirmajā brīdī pat radīja nelielu apjukumu. Altārī, centrālajā vietā, – Jaunavas Marijas tēls. Katedrālei ir arī sava svētā patronese – Svētā Cecīlija, kas 3. gs. mirusi mocekles nāvē par kristīgo ticību.

 
Pirmo reizi ieraugot Korfu salu, man prātā nāca angļu dabas pētnieka Džeralda Darela sarakstītās grāmatas: „Mana ģimene un citi zvēri” un „Zaļā paradīze”, kurās viņš aprakstīja savu un savas ģimenes dzīvi Korfu salā pirms Otrā pasaules kara. Korfu patiešām izskatās zaļa, pat augusta beigās. Kalnu nogāzes klāj sudraboti zaļas olīvu birzis, virs kurām paceļas slaidie ciprešu stāvi. Piemāju dārziņos sārtojas tomāti un kārdinoši nokarājas zeltaini vīnogu ķekari, bet visapkārt plešas zilā, saulē zaigojošā Jonijas jūra.

Mūsu pagaidu mītne atradās salas ziemeļos, Aharavi pilsētiņā. Pirmo dienu veltījām tuvākās apkārtnes izpētei, nepieciešamās pārtikas iegādei un, protams, siltajai jūrai. Savukārt nākamajā dienā ar vietējās satiksmes autobusu devāmies uz Korfu pilsētu. Apskatījām Veco cietoksni, uzkāpām arī augšējā bastionā, no kura paveras skaists skats uz pilsētu un ostu, paklejojām pa šaurajām vecpilsētas ieliņām un apmeklējām Sv. Spiridona baznīcu, kur īpašā telpā uzglabā šķirstu ar Svētā pīšļiem. Lai gan Korfu salas kristianizāciju saista ar apustuļu Jasona un Sosipatora vārdiem, par salas aizgādni tiek uzskatīts Sv. Spiridons, kādreizējais Kipras bīskaps, kura pīšļus bēgļi 15. gadsimta beigās no Konstantinopoles pārveda uz Korfu. Salinieki tic, ka tieši viņš pasargāja salu no drausmīgās mēra epidēmijas un turku uzbrukuma 1716. gadā. Leģenda vēstī, ka Sv. Spiridons parādījās turkiem mūka veidolā, iedvešot tiem neaprakstāmas bailes.

Budžibbas pilsētiņa, kur mēs apmetāmies, atrodas salas ziemeļu daļā Sv. Pāvila līča krastā. Līkumotu ieliņu labirints, promenāde gar jūras krastu, viesnīcas, daudzi suvenīru veikaliņi, kafejnīcas un dažādās valodās runājošie atpūtnieki - tāda ir Budžibbas pilsēta, iepretī kurai ap mūsu ēras 60. gadu norisinājās Bībelē aprakstītie dramatiskie notikumi. Vētras dzīts romiešu kuģis, uz kura kā cietumnieks atradies apustulis Pāvils, uzskrēja klints mugurai*. Visi kuģinieki, kā to Dieva eņģelis Pāvilam bija apsolījis*, izglābās, un salas pārvaldnieks tos laipni uzņēma savā namā. Maltas kristianizāciju saista tieši ar šo notikumu un brīnuma darbiem, kurus apustulis Pāvils paveicis Maltas salā. Ap.d. 28. nod. 7.,8.,9.:  „Šinī apvidū salas augstākajam ierēdnim, vārdā Publijam, bija zemes īpašumi. Tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni deva mums mājas vietu. Publija tēvs gulēja drudzī, slims ar asinssērgu. Pāvils iegāja pie viņa, pielūdza Dievu un, rokas uzlicis, to dziedināja. Kad tas bija noticis, arī pārējie salas iedzīvotāji, kas bija slimi, atnāca un tika dziedināti.”