Malta. Svētā Pāvila līcis

 
Godinot šos senos notikumus, maltieši klinšainajā saliņā pie ieejas līcī uzcēla milzīgu apustuļa Pāvila statuju, bet pašu saliņu un līci nosauca Sv. Pāvila vārdā.

Maltas sala uzreiz apbūra mani ar saules siltumu, jūras zilumu, cilvēku laipnību, skaistajām baznīcām un bagāto vēsturi. Tiek uzskatīts, ka cilvēki Maltas salā apmetušies uz dzīvi pirms septiņiem tūkstošiem gadu. Gadsimtu gaitā maltieši pieredzēja feniķiešu, kartāgiešu, romiešu, arābu, normāņu un spāņu valdīšanu, līdz 16. gadsimta sākumā Aragonas karalis nodeva Maltas salu Sv. Džona ordeņa bruņiniekiem mūžīgā lietošanā. Eiropas valdnieku atbalstīti, ordeņa bruņinieki uzbūvēja jauno galvaspilsētu Vallettu, nocietināja salu un padzina no tās krastiem pirātus, ievadot ilgstošu miera un uzplaukuma periodu.

Svētdien ar vietējās satiksmes autobusu (nomāt auto neriskējām, jo kopš britu kolonizācijas laikiem salā ir saglabājusies kreisās puses kustība)  devāmies uz salas centru apskatīt seno Maltas galvaspilsētu Mdinu un tās apkaimi – Rabatu. Biezu aizsargmūru apjoztā Mdina atrodas augsta pakalna virsotnē, no kurienes paveras plašs skats uz salu un jūru. Viduslaikos šeit dzīvoja dižciltīgās ģimenes no Normandijas, Spānijas un Sicīlijas. Daudzi šo ģimeņu pārstāvji tagad atdusas zem kapu plāksnēm, kas veido Mdinas Sv. Pāvila bazilikas grīdu.

Romas impērijas laikā salas galvaspilsētai bija cits nosaukums – Melita, un tās teritorija bija ievērojami lielāka. Būdams Malas salā, apustulis Pāvils esot dzīvojis tieši Melitā. Grota, kas viņam kalpojusi par mājvietu, atrodas tagadējās Rabatas pilsētas teritorijā zem 17. gadsimtā uzbūvētās Sv. Pāvila baznīcas. Un es neesmu pārteikusies – gan Mdinas, gan Rabatas galvenie dievnami, kā arī daudzas citas Maltas baznīcas ir nosauktas Sv. Pāvila vārdā. Salinieki godā arī svēto Agati, kura mūsu ēras 3. gadsimtā tika nonāvēta Sicīlijas salā kristīgās ticības dēļ. Tiek uzskatīts, ka Sv. Agate, slēpjoties no vajātājiem, kādu laiku uzturējusies Maltas salā.

Jāteic, ka pārvietoties pa Maltas salu ar vietējās satiksmes autobusiem izrādījās visai izdevīgi – ar vienu biļeti var ceļot visu dienu *. Kāp tik autobusā, uzrādi savu rīta pusē nopirkto biļeti un brauc.

Pirmdienu veltījām kruīzam uz blakus esošo Komino salu. Skaistā, zilā lagūna, kurā noenkurojās mūsu motorkuģis ar nosaukumu „Tritons”, milzīgā atpūtnieku skaita dēļ gan stipri atgādināja varžu dīķi. Tāpēc, nopeldējušies, devāmies izpētīt tuksnešaino saliņu, kurā no apskates objektiem bija vien britu laikā būvētais sargtornis un pamests forts. Visu to apdzīvo vienīgi ķirzakas un ... vistas. Tā arī netiku gudra, no kā šie putni pārtiek saules izdedzinātajā salā.

Viena no jaukākām vietām, ko apmeklējām Maltas salā, ir Marsašlokas ciemats. Šejienes iedzīvotāju pamatnodarbošanās ir zveja. Līcī iepretī ciematam līgani šūpojas koši krāsotās zvejnieku laiviņas, kuras, sekojot senajai tradīcijai, rotā veiksmes talismans Ozirisa acs veidā. Tuvojoties vakara krēslai, zvejas laiviņas viena pēc otras dodas jūrā, lai rīta pusē atgrieztos ar svaigu zivju, garneļu un mīdiju lomu.

Saulrietā, lūkojoties, kā rosās zvejnieki, gatavodami savas košās laiviņas nakts zvejai, atskārstu, ka man būs ļoti žēl šķirties no šīs salas un ka noteikti gribēšu atgriezties, lai vēl reizi izbaudītu tās nedaudz askētisko burvību.

Fotoalbums