2020. gada 31. oktobris
Vārdadienas:
Valts, Rinalds, Rinalda
Reformācijas –
Ticības atjaunošanas svētki


Rītausmā gavilēšu par
Tavu žēlastību, jo Tu biji
patvērums man, paspārne
man posta dienās.
(Ps 59:17)

Rīta agrumā,
kad vēl bija tumšs, Jēzus
izgāja laukā un, nogājis kādā
vientuļā vietā, lūdza Dievu.
(Mk 1:35)

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00
Ceturtdienas dvk novembrī nenotiek

Tezē svētbrīdis

sestdienās 19.00
Uzzini vairāk >>

Iesvētību kurss
trešdienās 19.00
baznīcas mazajā zālē
Uzzini vairāk >>

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītājs

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@lelb.lv
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213
Pieņem trešdienās un
piektdienās no 11.00 līdz 13.00

Valdes priekšsēdētājs
Agris Eglītis
E-mail: agris.eglitis@gmail.com
Tālr. +371 26330046
Pieņem ceturtdienās
no 15.00 līdz 18.30

Konsultācijas un atbalstu

sociālo problēmu risināšanā
iespējams saņemt katra mēneša
2. svētdienā no 10.00 līdz 11.00 baznīcas priekšnamā (narteksā)

Tālr. 26331770 (Alda)

Jēzus raud par Jeruzalemi. Lūkas evaņģēlijs 19:41-48

Kamēr tas attiecas uz sīkumiem, to var uzlūkot ar smaidu, bez lielas kritikas. Taču tajā ir apslēpts, kas patiesi draudīgs. No šodienas lasījuma skatupunkta raugoties, nav jau tā, ka Jeruzalemē dzīvoja dusmīgi un naidīgi cilvēki. Turklāt pats pilsētas vārds Jeruzaleme, jeb senākajā formā Salema ir tulkojams kā Miera pilsēta. Vēsture ir sekojoša, Dievs atbrīvo no verdzības un izved no Ēģiptes jūdu tautu un vada to uz apsolīto zemi. Tur tauta ceļ pilsētu un tās pamatā top ielikts vārds – Miers. Proti, viss, kas ir postījis dzīvi, atņēmis mieru, izraisījis stresu, licis cīnīties par katru maizes kumosu ir jāatstāj pagātnē. Tagad ir dāvāts laiks celt sabiedrību, kas ir brīva no naida un paverdzināšanas. Laiks mācīties dzīvot mierā un saticībā. Kā vēstulē ebrejiem rakstīs - sargieties no ikvienas rūgtas saknes, izravējiet to, pirms tā nav izaugusi un atnesusi sarūgtinājuma un ienaida augļus. Taču iet laiks, un vārds “miers” zaudē savu sākotnējo nozīmi. Miera Dieva vaigs cilvēku prātos iegūst citus vaibstus.

Iedomāsimies sevi mācekļu vietā un mēģināsim uz notiekošo paraudzīties mācekļu acīm. Ko Jēzus mums stāsta par cilvēkiem un mūsu sociālajām un reliģiskajām institūcijām? Ko tas nozīmē, kad mūsu politiskie un reliģiskie līderi sanāk kopā, lai ņirgātos, spīdzinātu un nogalinātu Dieva vēstnesi, Dieva mīļoto Dēlu, Dieva godības atspulgu? Kas tie par maldiem kādos iegrimusi mūsu tauta? Vai tas ir vienīgais veids, kā reliģija un valdība uztur kārtību, draudot mums ar sāpēm, kaunu un nāvi, ja mēs nepakļausimies? Un vai tas ir labs veids, kādā viņi mūs apvieno, pārvēršot par pūli, kas saliedējas kopīgā naidā pret Jēzu, kuru viņi dēvē par neveiksminieku, dumpinieku, noziedznieku, izstumto... vai pravieti?

Šis labs ir veids, kā mēs varam paraudzīties uz laiku, kurā dzīvojam. Kas notiek ar to struktūru, kāds gars to vada, kas veido un organizē mūsu domāšanu, attieksmi un priekšstatus? Nav jau tā, ka viss ir slikti un nepareizi. Līdzīgi kā Jēzus laikā Romas valsts bija vairojusi savas teritorijas, iekarojot svešas tautas. Tā izveidoja tur savu pārvaldi, būvēja ceļus un garantēja drošību. Romieši lielījās ar savu mieru, ko tie, viņuprāt, sniedza nemierā dzīvojušām tautām. Jūdi varēja baudīt īpašu Romas labvēlību. Tiem bija sava garīgā un laicīgā pašpārvalde, lai gan ar ierobežotām tiesībām organizēt un kārtot tautai svarīgus jautājumus.

Līdzīgi kā romieši lielījās ar savu mieru, jūdu garīgie vadītāji un priesteri lielījās ar svētumu un taisnīgumu, bet Jēzus klātbūtnē tas izrādījās farss – tukši vārdi. Gan vieniem izslavētais miers un kārtība, gan otriem garīgā dzīve un tempļa rituāli, viss izrādās ļaunuma skarts un caurstrāvots. Vieni tautu tur bailēs, draudot ar likuma varu, otri - bailēs tikt izslēgtiem no garīgās dzīves norisēm. Par ko esam pārvērtuši šodienas pasauli un par kādiem cilvēkiem esam kļuvuši? Vai esam kļuvuši labāki, baltāki un pūkaināki? Jā, mēs visi gribam dzīvot mierā, baudīt dzīvi, esam toleranti un mācām citus būt tādiem. Esam aicināti audzināt bērnus brīvā garā, ļaujot tiem darīt visu, ko tie vēlas, un dabūt visu, ko vēlas. Lai tie izaugtu par brīvām personām. Mēs aicinām uz iecietību un mīlestību pret citādi domājošajiem. Taču vienlaikus saskaramies ar pilnīgi pretējo. Kā tas ir redzams pēdējā laikā uzplaukušajā viedoklī, kas par nozīmīgu ir izcēlis atsevišķu cilvēku dzīves vērtību. Un brīdī, kad kādi saka: “Pagaidiet, bet vai ikviena cilvēka dzīvība nav augsti vērtējama?” Tad tie tiek nosodīti, apspiesti un izsmieti. Kas ar mums ir noticis? Kur pēkšņi pazuda tolerance, brīvība, draudzība?

Par šo īpaši lika aizdomāties Vijas Beinartes publikācija (LA.LV; 30.07.), kurā viņa atsaucas uz Dž.K. Roulingas (Grāmatu “Harijs Poters” autore) pieredzi. Citāts: “Pagājušā gada decembrī Dž. K. Roulinga publiski pauda atbalstu Maijai Forsteterei, nodokļu speciālistei, kas tika atlaista no darba par tvītu, kurā bija pieļāvusi domu, ka dzimums ir bioloģiski noteikts un to aizstāv likums.

Jūnija sākumā Roulinga atkal nenocietās un sev raksturīgā stilā tviterī uzrakstīja ironisku komentāru zem publikācijas ar virsrakstu “Radīt līdztiesīgāku pēc-COVID-19 pasauli cilvēkiem, kam ir menstruācijas”, pēc kā nekavējoties tika iekļauta sociālo mediju melnajā sarakstā.

Bet uzrakstīja viņa, lūk, ko: “Cilvēki, kam ir menstruācijas. Esmu pārliecināta, ka šiem cilvēkiem kādreiz bija vārds. Palīdziet man kāds atcerēties! Sviete? Sīvele? Sievaite?”

Rakstniece tika apsūdzēta transfobijā. Ka viņa “burtiski nogalinot transpersonas ar savu naidu”. Ka viņa esot kuce, maita un vagīna, kuras grāmatas ir jāsadedzina, bet pati – jānogalina.”

Vai tas nav manis augstāk uzdotais jautājums: “Kas ar mums ir noticis?” Ir taču kaut kāda sākotnējā kārtība, ko Dievs ir ielicis sevis radītajā pasaulē. Mēs esam uzauguši definējamu dzimumu sabiedrībā, kurā ir vīrieši un sievietes, meitenes un zēni. Ir taču zināma kārtība, kurā ir pastāvējusi sabiedrība. Mēs zinām, ka īstenojot netaisnību un vardarbību, mēs panāksim atbilstošu pretreakciju – sarūgtinājums, naids un sacelšanās. Tā vien šķiet, ka ir pienācis laiks kārtējam mēģinājumam pieteikt jaunu lietu kārtību. Kārtējam, tāpēc, ka tas jau reiz ir bijis. Pēdējais lielais mēģinājums notika Apgaismības laikmetā. Tad tika pieteikta jaunā, humānā cilvēka laikmets. To iezīmēja Nīčes vārdi: “Dievs ir miris!” Reliģija un ticība tika nodēvēta par spieķi džentelmeņa rokās, kas tiek lietots tradīcijas un ieraduma dēļ. Ticību vajag izmest kā nekam nederīgu ieradumu. Taču šī jaunā cilvēka dzimšana vainagojās ar diviem briesmīgiem pasaules kariem. Tur triumfēja pilnīgs humānisma trūkums.

Te varētu citēt senu anekdoti par armēņu radio. Klausītājs jautā: “Vai būs trešais pasaules karš? Radio atbild, nekāda kara nebūs! Taču, būs cīņa par mieru, bet tāda, ka akmens uz akmens nepaliks.”

Paradoksāli, skarbi un skumji. Tieši tā Jēzus raugās uz Jeruzalemi, sava laika sabiedrību, uz kārtību, kādā tiek organizēta “cīņa par mieru”, kas beigās pieprasīja viņa dzīvību. Jēzus dzīve atklāj kādu skarbu patiesību, ja kāds iestājas par patiesu mieru, tam jārēķinās ar apsmieklu, uzbrukumiem un nicinājumu. Vai tiešām tā varētu būt, ka patiesu mieru nevienam nevajag? Jāņa evaņģēlija epilogā ir sacīts, Jēzus nāca pie tā, kas viņam pieder, bet tie viņu nepieņēma. Patiesu mieru var piedzīvot un izprast, esot kopā ar Dievu, staigājot viņa ceļus. Ar šo pamudinājumu, aicinājumu ir piesātināta Bībele. Visbeidzot Jēzus saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” Sekot Kristum ir bijis nepārprotams kristīgās baznīcas aicinājums. Sekot tam, kas nes mieru, nevienu nepakļaujot un negāžot gar zemi, bet gan pieceļot un darot brīvu. Kas atraisa no visa, kas cilvēku tur važās un paverdzina. Jā, te ir kāds, kas to ļoti vēlas, tik ļoti, ka raudzīdamies uz sava laika sabiedrību, raud. Ja ir kāds, kuram ir nozīmīga un dārga mūsu dzīve, tad tas ir Kristus.

Tad nu mēs varam mēģināt atbildēt uz jautājumu: “Kas mums mieram ir vajadzīgs? Kurš ir patiesā miera avots?” Un tas pavisam noteikti nav atrodams modernās varas metodēs, izsmalcinātās manierēs, patiesības meklējumos dziļi sevī, nedz atbrīvojot sevī mītošās kaislības. Mums visiem trūkst Dieva un viņa taisnības, kā Jēzus saka: “zars nevar nest augļus, ja tas nepaliek pie vīna koka.” Te nav runa par moralizēšanu vai reliģiozitāti, bet gan uzticēšanos un sekošanu Jēzum. Šodienas vēsts ir vienkārša un nepārprotama, Jēzus raud par cilvēku radīto un uzturēto ļaunumu, naidu, kas slēpjas zem vārdiem tolerance un demokrātija.

Taču labā ziņa ir tā, ka Jēzus ienāk un paliek tieši šādā pasaulē. Kuras kārtību esam radījuši un cīnāmies, lai izdzīvotu un nobaudītu sevis izdomāto mieru. Viņš ir nācis pie mums, lai rādītu, kāda ir Dieva valstība, kas ir tas veids, kādā Viņš rada, uztur un saglabā visu, ko viņa roka ir veidojusi. Kristū mēs varam atrast radības pastāvēšanas pamatprincipus - mīli Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu. Mīlēt no visas sirds. Šo vārdu nozīmi un spēku var piedzīvot un mācīties, esot kopā ar Dievu. Raugoties viņa vaigā. Šodienas evaņģēlijā mēs redzam Dieva acis, kas pilnas asaru, redzot mūsu dzīvi.

Jēzus ir nācis, lai mūs darītu brīvus, kā reiz Dievs sūtīja Mozu, lai darītu brīvu paverdzināto tautu. Mums ir dota apsolītā zeme, svētā pilsēta – Kristus baznīca. Tai ir jābūt miera vietai, kur sastapties ar Dievu un skatīt viņa vaigu, dzirdēt viņa sirdi, domas, viedokli par mūsu dzīvi un sabiedrību. Lai mēs spētu ne tikai runāt par mieru, bet dzīvot un dalīties tajā. Dievs var mūs darīt brīvus no iekāres un kaislībām, kas izkropļo Viņa mums dāvātās dziņas.

Jēzus ir pie mums, viņš neatkāpjas, pat zinot, uz ko esam spējīgi. Viņš raud par mums, mūsu muļķības dēļ, un ir kopā ar mums, kad kļūstam par šīs muļķības upuriem. Kāda neiedomājama līdzcietība un mīlestība! Tā vienmēr mūs aicina atgriezties pie patiesā miera avota. Viņa ticība un paļāvība Dieva žēlastībai ir mūsu drošā cerība un miera avots. Šajā notikumā galvenais ir Dieva asaras, tur atklājas Viņa taisnība un tas, ko Viņš sniedz cilvēkam. Taisnība, kas meklē izglābt, pieceļ nospiesto, kas klauvē pie sirdī sarūgtinātā, naida un paštaisnības pārņemtā. Ja Dievs ir tāds... visam ir jāmainās... mums ir jāmainās. Tāpēc mēs esam aicināti pie Kunga galda, lai saņemtu savu glābēju maizes un biķera zīmēs. Apjaustu viņa klātbūtni, viņa dzīvības kārtību un mācītos dzīvot patiesā mierā. Par to lai pateicība Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam.

 Āmen.

 

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES
EVANĢĒLISKI LUTERISKĀ DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468
Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita_avotina@inbox.lv
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »