Prieks par smago nastu. Lūkas 15:1-10

Nav jau tā, ka mēs nepazītu šo jauko sajūtu, – prieku pēc padarīta darba un vēlmi nosvinēt rezultātu. Faktiski jebkas, kas nostiprina mūsu pārliecību par savām spējām un prasmēm, kas ceļ pašapziņu, ļauj sajusties pašpietiekamiem, sagādā gandarījumu. Tā kā mums visiem piemīt zināma egoisma deva, prieks par saviem panākumiem ir pašsaprotams. Taču tieši šajā faktā slēpjas bīstamība zaudēt spēju priecāties par to, ko sniedz un dara Dievs. Proti, Jēzus līdzības atklāj Dieva ekonomiku (oikonomia) jeb namturību – rūpēm par visu radību –, kas ir pretstats mūsu pasaules redzējumam.

Lai saprastu notiekošo, pievērsīsimies šodienas lasījuma ievadam. Rakstu mācītāji un farizeji kurn par to, ka Jēzus “pieņem grēciniekus un kopā ar tiem ēd.” Tas ir kas nedzirdēts un apkaunojums ikvienam dievbijīgam cilvēkam! Pēc jūdu rabīniskās tradīcijas, grēcinieks pat nedrīkst tuvoties Svētajiem rakstiem. Tas ir cilvēks ārpus likuma, kam nedrīkst pat pieskarties. Ēst pie viena galda ar tādu, nozīmē sevi pielīdzināt šai personai un uzkraut sev nepanesamu nastu. Zīmīgi, ka pēc farizeju uzskata, ārpus viņu “kompānijas” nav neviena cienījama, taisna cilvēka, kura dēļ būtu vērts pazemoties. Te arī atklājas būtiskā detaļa – Dievs priecājas nest šādu nastu. Jēzus to nesa līdz pat krusta nāvei, un šodienas līdzības kontekstā varam saprast, ka to viņš darīja bez kurnēšanas un sūkstīšanās. Mēs neesam Jēzum smaga nasta, bet gan brāļi un māsas.

Te droši vien varētu prātā iezagties doma: “Lai jau viņš nes, ja viņam patīk, kas man gar to.” Taču, tas tiešām attiecas uz mums un tiek darīts mūsu dēļ. Tieši šī citādā namturība ir vienīgais līdzeklis, kas var mūs izraut, izglābt no pašpietiekamības verdzības. Jo nedz mēs paši, lai kā censtos, nedz arī kāds cits cilvēks nespēj mūs darīt brīvus no kropla egoisma – no vēlmes nest savas patmīlības nastas – nest upurus mūsu pašu dēļ. Lai cik ļoti mēs būtu saraduši ar šo stāvokli, lai cik komfortabli justos, mēs aizvien paliekam savas patmīlības jeb grēka vergi. Tas arī ir kroplais, pārspīlētais egoisms, kad centrā vairs esam tikai mēs paši – mūsu spriedumi, vēlmes, kaislības un iekāres. Jēzus saka: “Ja nu Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi.” Jņ 8:36

Ko Jēzus prāt nozīmē būt brīvam? Ļaut Dieva gribai kļūt par pamatu savai esībai. Pāvils saka: “(Dievs)... grib, lai visi cilvēki tiktu glābti un nāktu pie patiesības atzīšanas.” (1Tim 2:4) Patiesība par Dieva līdzcietību un mīlestību, kas atklājas Jēzus gatavībā nest vislielāko upuri grēkā mītošā cilvēku dēļ ir vienīgās “zāles” pret paštaisnību un patmīlību. Viņa griba glābt ir vērsta uz visiem cilvēkiem, lai kādi tie būtu. Citviet apustulis saka: “Viņš, bagāts būdams, jūsu dēļ kļuva nabags, lai jūs viņa nabadzībā kļūtu bagāti.” (2 Kor 8:9) Ieraudzīt otru cilvēku kā Dieva žēlastības objektu un subjektu ir ceļš uz iekšēju bagātību, no Es uz Mēs. Tad “nasta” kļūst viegla un to ar prieku var celt plecos, nest mājās un priecāties kopā ar eņģeļiem. Dzīve kopībā ir Dieva gribas un būtības atspulgs.

Un vēl. Lai mēs būtu spējīgi kalpot cits citam, mums ir jāparūpējas par savu dvēseli. Patmīlības dzīta, tā mēdz noklīst “tuksnesī”, un mums jābūt drosmīgiem un neatlaidīgiem to atgriezt “mājās”. Parafrāzējot apustuļa Pētera sacīto – pirms velns, kā izsalcis lauva, to nav aprijis. (1Pēt 5:8) Atrast sevi šajā “patmīlības tuksnesī” un ar prieku atgriezt mājās, kopībā ar Jēzu, – tas var prasīt piepūli, bet tā ir liela un svēta lieta. Tas ir tikpat, kā sēdēt Debesu mielastā kopā ar priecīgiem eņģeļiem. Tas ir Dieva aicinājums un Jēzus dāvana mums visiem. Kā apustulis Pāvils saka: “Tagad, kad esat atbrīvoti no grēka un kļuvuši par kalpiem Dievam, jūsu darba auglis ir svētums; tas viss ved mūžīgā dzīvībā.” (Rom 6:22) Mūžīgās dzīvības, brīvības un kopības dēļ ikviena nasta top vērta, lai to priecīgi celtu plecos un atgrieztos pie patiesa miera un prieka Kristū. Kalposim cits citam patiesā sirsnībā un sargāsim sevi no “rūcošā lauvas”. Bet pāri visam, lai ir pateicība Dievam, no kā nāk “jebkurš labs devums un jebkura pilnīga dāvana.” (Jēk 1:17)

Āmen.