| Luters, mūzika un dziedāšana | |
 «Mūzika padzen velnu un dara ļaudis priecīgus», sacījis Mārtiņš Luters, cilvēks, kurš ne vien atstājis neizdzēšamas pēdas pasaules teoloģiskās domas attīstībā, bet arī būtiski ietekmējis Eiropas mūzikas attīstību. Luters raksta, ka viņa dzīvē mūzikai ir tūlīt nākamā vieta pēc teoloģijas (vēstule Ludvigam Zenflam, 1530)[1]. Pats viņš bijis skanīgas balss īpašnieks un labprāt dziedājis, sevi pavadīdams ar lautu. Būdams vispusīgi izglītots, Luters labi pazinis mūzikas stilus. Jau bērnībā Eizenahas latīņu skolā viņš iepazinis mūzikas teoriju, dziedājis Sv. Georga baznīcas korī, kopā ar skolas biedriem muzicējis bērnu korī. Studiju laikā līdzās teoloģijai Luters apguvis arī dziedāšanu un kontrapunktu (polifoniju). Vēlāk Luters kontaktējies arī ar sava laika ievērojamiem komponistiem, piemēram, Ludvigu Zenflu, augsti vērtējis arī ievērojamo polifonijas meistaru Žoskēnu Deprē. Atšķirībā no Šveices reformatoriem Žana Kalvina un Huldriha Cvinglija, kas pret mūziku izturējās piesardzīgi, Luters uzskatīja, ka tā ir «iedarbīgs līdzeklis pret dusmām, ķildām, ienaidu, skaudību, savtību, rūpēm un bēdām», ko viņš vairākkārt uzsvēris Baznīcas dziesmu grāmatām rakstītajos priekšvārdos. | |
| lasīt tālāk » | |
| Luters un lūgšana – garīgās dzīves pamats | |
 Edmunds Vizla, mag. Theol. Par Mārtiņu Luteru runāts ir daudz. Viņš neapšaubāmi bija viens no sava laikmeta izcilākajiem cilvēkiem, sarežģīta un spilgta personība. Mūks un dumpinieks, tautas un reliģiskas kustības iedvesmotājs, daudzu mīlēts un vēl vairāk ienīsts. Bet visu lielo notikumu, kas mainīja ne tikai Eiropas, bet visas pasaules vēsturi, ēnā paliek kāda vienkārša patiesība, kāds fakts, par ko bieži vien piemirstam, kad domājam par Mārtiņa Lutera Reformāciju. Mārtiņš Luters bija kristīgs baznīcas cilvēks, kurš tāpat kā jebkurš cits kristietis, dzīvoja ne tikai pasaulīgo dzīvi ar visām tās cīņām, priekiem un bēdām, bet arī ļoti daudz laika veltīja savas dvēseles vajadzībām un garīgajai cīņai. Atmetot visu citu, kas sacīts par Reformāciju un Luteru, paliek pāri tikai kristīgs cilvēks, kurš vēlas sastapties ar savu Pestītāju caur tiem līdzekļiem, ko Viņš mums visiem ir atstājis un novēlējis. Lūgšana kā vēršanās pie Dieva, kā saruna ar Viņu, kā ceļš atpakaļ uz Tēva mājām, ir bijusi Luteram vienmēr dārga un tuva, un viņš vienmēr arī citus aicinājis to lietot. | |
| lasīt tālāk » | |
| Makss Vēbers par luterisko ētiku un kapitālisma garu | |
|
Mūsu interese par šo zinātnieku saistās ar viņa luterisma mantojuma novērtējumu no netradicionāla, mums neierasta skatupunkta, proti, ietekmes uz ekonomiskajiem procesiem kapitālisma attīstībā tā nostiprināšanās periodā, 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā.
Makss Vēbers savā galvenajā darbā
„Protestantisma ētika un kapitālisma gars” apskata luterisma, kalvinisma,
piētisma, metodisma un anabaptisma ētiku, pretstatā Romas katoļu ētikai. Šajā
referātā, sakarā ar Reformācijas 500 gadu jubileju, aprobežosimies tikai ar
Vēbera luterisma ētiku.
| |
| lasīt tālāk » | |
| No Lutera Akadēmijas absolventes Martas Kaliksones bakalaura darba (2016) | |
 Mācītājs un
profesors Roberts Feldmanis reiz sacījis: “Liturģija ir izdziedātā ticība.” Šādi izteikumi pamatoti gan Baznīcas teoloģijā, gan Baznīcas vēsturē. Dievkalpojums saskaņā ar Kristus apsolījumu ir
Dieva atklāsme, Viņa klātbūtne. Tā kā Svēto Rakstu teksti ir negrozāmi, tad tieši liturģiskie
teksti ir tie, kuros jau sākumos
izpaudās Baznīcas mācība. Līdzās sprediķim tas
bija nozīmīgākais
veids, kā dogmās formulētas patiesības darīt zināmas,
ticamas un lūdzamas visiem ticīgajiem.Raksturīgs piemērs ir doksoloģija «Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam», kas noslēdz ikvienu dievkalpojumā lietoto psalmu. Pēc sava teoloģiskā satura tā ir dogmatisks apkopojums Dieva atklāsmei saviem ticīgajiem. Reizē tā ir formulēta dievkalpojumam raksturīgajā izteiksmē – nevis kā konstatējums, bet kā Dieva teikšana un godināšana. Doksoloģijas formulējumam ir arī liturģiska vēsture, kas izriet no sava laika dogmatiskajiem akcentiem. Ja sākumā tā tika izteikta dinamiskā (tādu raksturojumu lieto liturģijas vēsturnieki, piem., luterāņu teologs Viljams Nāgels) formā «Gods lai ir Tēvam caur Dēlu Svētajā Garā», tad vēlāk, lai novērstu jebkādus hierarhiskus priekšstatus par Svēto Trīsvienību, tā ieguva pašreizējo formulējumu. [1] | |
| lasīt tālāk » | |
