“Pacēlušas acis, tās redzēja – akmens jau novelts... tas bija ļoti liels.” *
Tāpēc Lieldienas vienmēr ir pārsteigums, kas nekad nezaudē aktualitāti. Tās ir pārsteigums visiem, kas meklē, kas šaubās un baidās uzdrīkstēties dzīvot. Augšāmceltais Kristus mūs nesagaida kapa klusumā. Kā rītausma, kas pieskandināta putnu dziesmām, Augšāmcelšanās piepilda pasauli ar neapturamu dzīvību. Kristus nepaliek, stāvot pie tā, kas ir, bet dodas ceļā, lai mūs sagaidītu un aicinātu sekot pretī tam, ko Viņš grib sniegt.
Baznīca, draudze ir vieta, kurp mēs dodamies, lai satiktos ar dzīvības Kungu. Mēs varam nākt, arī tad, ja spējam vien sacīt: “Es ticu! Palīdzi man manā neticībā!”2 Jo ticība iesākas ar uzticēšanos. Jā, mēs neesam brīvi no šaubām vai pat bailēm, bet Kristus salauž ierastā robežas un caur šaubām un bailēm ved pretī ticībai. Dzīvības perspektīva tās bagātībā ir ieraugāma un piedzīvojama, sekojot tam, kurš saka: “Es esmu Alfa un Omega, Iesākums un Gals.”3 Nekavēsimies, dosimies turp, kur Kristus mūs jau gaida!
Lai šīs Lieldienas mums sniedz iedrošinājumu sekot Kristum, Viņam, kas ar savas augšāmcelšanās gaismu, spēj piepildīt mūs ar neizsīkstošu dzīvību.
* Mk 16:4; 2 Mk 9:24; 3 Atkl 21:6.
