Nevaru es atcerēties, kas ir tas, kas tumsā laistās...

Cilvēki mēdz sacīt: “Ja vien Dievs atklātos, tad es ticētu viņam.” Kādai vajadzētu būt šai atklāsmei? Viņš, teiksim, varētu Izplatījuma tumsā no liesmojošām galaktikām salikt frāzi: “Es esmu” vai “Dievs ir”. Tas būtu neaizmirstami, satriecoši, pat biedējoši. Laikam ritot, par šo kosmisko brīnumu tiktu sacerētas dziesmas, himnas, stāsti un poēmas. Tam par godu tiktu radīti mākslas darbi, monumenti un tempļi. Bet, paejot tūkstošgadei, aizvien būtu kāds, ko urdītu jautājums: “Vai Dievs patiešām ir? Kā tas toreiz notika ar tām galaktikām un miljardiem zvaigžņu, kas tumsā laistās? Es nevaru atcerēties.”

Toreiz, pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu, Betlēmes laukos nakts klusumā kādi ļaudis – gani un austrumu gudrie –, viens otru kušinādami, raudzījās mazā bērnā lopu silītē. Vienus turp vadīja Debesu vēstneši, otrus – zvaigzne. Kā vieniem, tā otriem šajā klusumā skanēja vēsts: “Jums Glābējs dzimis!” Gan tiem, kas, dubļus brizdami, ganīja lopus, gan tiem, kam zelta un vīraka vērtība bija ikdienišķa lieta. No maizes garozas kabatā līdz dārgiem ēdieniem uz bagātīgi klāta galda zelta un sudraba traukos – visiem! Visiem dzimis Glābējs!

Ak, svētīgais klusums! Jā, tas pats, kas Ziemsvētku rītā. Kas ikdienas trakajā skrējienā – pirms pagūsti iedegties dusmās, aprunāt, atstumt, pievērt acis uz apkārt valdošo netaisnību – pēkšņi aptur tevi. Lai atklātu svarīgāko atziņu – Dievs ir te pat, Dievs ir ar tevi. Viņš atklāj savu mīlestību, ko tik skaidri var sajust, stāvot uz ceļiem pie jaundzimuša bērniņa silītē. Klusu, uzmodināsi viņu. Skaties un sadzirdi, kā Dievs runā: “Es tas esmu, kas tumsā laistās. Ieraksti to savā sirdī, neaizmirsti!”

Ziemsvētki ir Dieva sastapšanas svētki. Ja šajās dienās piedzīvosi “klusumu” savā sirdī, zini – Viņš ir ar tevi, lai iedrošinātu izvēlēties mīlestību. Mīlestību, kas panes visu, tic visu un cer visu. Tā uzvar pat nāvi. Patiesi, bez šī bērna un Viņa dzīves gājuma nav iedomājam tava un mana dzīve, šī pasaule un viss, kas aiz tās robežām.