Luters, mūzika un dziedāšana
Dziedāšanas atjaunošana Baznīcā
Luteru uzskata par Baznīcas dziedāšanas atjaunotāju. Dziedāšana dievkalpojumā, protams, tika praktizēta arī pirms Lutera reformām, taču būtiski atšķirīgā veidā. Dievkalpojuma valoda bija tikai un vienīgi latīņu, un atbilstoši arī tika dziedāti dievkalpojuma teksti: lūgšanas, antifoni, psalmi, utt., viss, kas pazīstams kā mesas (arī stundu lūgšanas) sastāvdaļas vai tai tuvi dziedājumi. Lielākoties mesā dziedāja koris, kura sastāvā bija skoloti dziedātāji. Sapulcētā draudze parasti notiekošajam sekoja līdzi kā klausītāja, bieži vien pat nesaprazdama dziedājumu vārdisko nozīmi. Lutera nodoms bija šajā ziņā veikt ievērojamas izmaiņas. Vēstulē, kas 1523. gada beigās tiek rakstīta Spalatīnam, viņš izsakās par savu nodomu radīt dievkalpojumā dziedātajiem psalmiem atbilstošas dziesmas tautas valodā: «Man ir nodoms radīt tautai tās valodā pēc praviešu un baznīctēvu parauga psalmus, t.i., garīgas dziesmas, lai Dieva Vārds arī ar dziedāšanu paliek tautā... Bet es gribu, lai tiktu lietoti tautai cik vien iespējams tuvi un vienkārši saprotami vārdi, tajā pat laikā tomēr arī pareizi un atbilstoši, lai būtu saprotama to jēga, un tie cik vien iespējams tuvinātos psalmam» (E.L.Enders, Luthers Briefwechsel IV, 273.). Jau savā pirmajā veidotajā dievkalpojuma kārtībā Formula Misae Et Communionis (1523) Luters izsakās par draudzes dziesmām tautas valodā kā nepieciešamu, skaidrojošu pielikumu pie liturģiskajiem dziedājumiem: «Es gribētu, lai mums būtu cik iespējams daudz dziesmas tautas valodā, kuras tauta varētu dziedāt mesas laikā, vai arī blakus graduāldziedājumam, kā arī pie Sanctus un Agnus Dei» (WA 12,218). Nākošajā ar dievkalpojuma izveidojumu saistītajā darbā Deutsche Messe (1525) draudzes dziedāšana Luteram kļūst par īstu virzītājspēku tālākai dievkalpojuma attīstībai – te tai vairs nav tikai pielikuma loma, jo draudze ar tautas valodā dziedātas dziesmas palīdzību kļūst par dievkalpojuma «nesēju». Mesas daļas, tādas kā Introitus, Kyrie, Graduale, Credo, Sanctus, Agnus Dei un Communio tagad varēja atskanēt ne vien kora, bet arī visas draudzes izpildījumā.
Dziedātā vārda vienojošā nozīme
Dziedāšana Luteram bija nozīmīgs veids, kā ticības saturu līdzdalīt cilvēkiem. Viņš zināja, ka dziedātais vārds iedarbojas citādi, nekā pasacītais. Tas uzrunā ne vien prātu, bet arī sirdi, turklāt dziesmā izdziedātais saturs daudz vieglāk paliek atmiņā, nekā prozā vai dzejā sacītais. Ar dziesmas palīdzību cilvēks piedzīvo vēstījumu racionālā un emocionālā vienībā, veselumā. Luters rosinājis ne vien savus laikabiedrus, bet arī pats radījis dziedājumus draudzei. Mūsdienās pazīstamas ap 40 viņa dziesmas, dažām no tām viņš rakstījis tikai tekstu, citām (apmēram pusei no visām) – gan tekstu, gan melodiju. Tās sākotnēji bija domātas visupirms kā paraugs citiem autoriem Baznīcas dziesmu veidošanai, jo pats sevi Luters par dzejnieku neuzskatīja. Varbūt kādi pieci no dziesmu tekstiem ir pilnībā oriģināla Lutera paša poēzija, pārējās iecerētas kā liturģisku vai Svēto Rakstu tekstu pārveidojumi, lai tos varētu dziedāt draudze. Tomēr tie nav tikai atdzejojumi, jo katrā no tām saklausāmas reformācijai raksturīgās teoloģiskās atziņas, kas bieži vien ļauj ieraudzīt pazīstamus tekstus jaunā gaismā. Mārtiņa Lutera dziesmu poēzijai raksturīga bagāta, krāsaina valoda, kā arī spēcīgs un tiešs formulējums bez īpašiem poētiskiem izskaistinājumiem. Viņa melodijas ir izteiksmīgas, tekstam atbilstošas, reizē arī vienkāršas un salīdzinoši viegli dziedamas. Gan tekstu, gan melodiju veidošanā viņš vadījies pēc adresāta – tautas, kam šie dziedājumi paredzēti. Pazīstams ir Lutera izteikums: skatīties tautai mutē («dem Volk aufs Maul schauen»). Tāpēc Lutera un viņa sekotāju dziesmas kļuva par tik nozīmīgu pasludinošu un vienojošu spēku, ka drīz vien tika uzskatītas par vienu no būtiskākajiem priekšnoteikumiem reformācijas izplatībai un panākumiem.
Reformācijas iespaids uz mūzikas attīstību
Reformatoru ticības atjaunošanas centienos dziedāšana ieņem tik ievērojamu vietu, ka teoloģiskajai domai līdzi reformējas arī Eiropas mūzikas prakse. Blakus draudzes dziesmai sāka attīstīties arī citi liturģiskas dziedāšanas veidi. Reformatori izveidoja un ieviesa tautas valodā dziedamus antifonus un psalmodijas, atjaunojās arī Svēto Rakstu lasījumu dziedāšanas prakse, radās jaunas formas – daudzbalsīgas motetes ar Sv. Rakstu, parasti evaņģēlija tekstiem u.c. Var sacīt, ka reformācijas iespaidā veidojas savā ziņā jauns mūzikas žanrs, kuru nosaka tā izcelšanās un pielietojums luteriskajā dievkalpošanā. Tā pārstāvji ir tādi pasaulslaveni komponisti kā Mihaēls Pretoriuss, Heinrihs Šics, Johans Sebastians Bahs, vēlāk arī Fēlikss Mendelsons-Bartoldī, Johanness Brāmss, Makss Rēgers un daudzi citi. Viņu mūzika ietver gan vokālus, gan instrumentālus, gan vokāli instrumentālus lielas un mazas formas skaņdarbus, kuru pamatā ir Svēto Rakstu, dievkalpojuma un draudzes dziesmu teksti. Ievērojamā luterāņu komponista Johanna Sebastiana Bacha pasijas, kantātes, motetes, korāļapdares un citi skaņdarbi pieder pie pasaules mūzikas virsotnēm. Līdz pat mūsu dienām luteriskā dievkalpojuma konteksts veido labu augsni mūzikas attīstībai dažādos stilos un veidos, no kura inspirējušies visdažādāko tautu un konfesiju komponisti.
[1] "Ich halte gänzlich dafür, dass nach der Theologie keine Kunst ist, die mit der Musica kann verglichen werden. Denn sie allein tut nach der Theologie das, was sonst die Theologie allein tut: Sie schafft nämlich einen fröhlichen Mut zum klaren Beweis, dass der Teufel – der der Vater aller Traurigkeit ist – vor der Stimme der Musik fast ebenso flieht wie vor dem Wort der Theologie. Daher haben die Propheten keine Kunst so gebraucht wie die Musik, da sie ihre Theologie nicht in Geometrie, Arithmetik, auch nicht in Astronomie, sondern in die Musik gefasst haben, auf dass sie Theologie und Musik beieinander hätten und die Wahrheit in Psalmen und Lobgesängen verkündigten.”