Makss Vēbers par luterisko ētiku un kapitālisma garu
Makss Vēbers savā galvenajā darbā „Protestantisma ētika un kapitālisma gars” apskata luterisma, kalvinisma, piētisma, metodisma un anabaptisma ētiku, pretstatā Romas katoļu ētikai. Šajā referātā, sakarā ar Reformācijas 500 gadu jubileju, aprobežosimies tikai ar Vēbera luterisma ētiku.
Autors iesāk pētījumu, konstatējot, ka 19. gs. beigās visās valstīs ar dažādu kristiešu konfesionālo piederību statistikas pētījumi atklāj līdzīgus procesus – kapitāla īpašnieku un uzņēmēju vidē, kā arī augsti kvalificētu strādnieku, augstākā tehniskā un komercpersonāla vidū nepārprotami dominē protestanti. To īpatsvars šajās jomās pārsniedz viņu procentuālo sastāvu iedzīvotāju vidū. Daļēji tas izskaidrojams ar vēsturiskiem, no pagātnes mantotiem iemesliem, jo iespējams, ka konfesionālā piederība var arī nebūt ekonomisko procesu cēlonis, bet gan to sekas. Lai sekmīgi darbotos ekonomikā, vajadzīgs noteikts kapitāla apjoms, kā arī attiecīga, visai dārga izglītība. Tāpēc bija nepieciešams bagāts mantojums vai vismaz pārticība, kas protestantiem, iespējams, bija augstāka.
Tomēr līdzīga situācija bija arī izglītībā. Mācību iestāžu abiturientu – katoļu īpatsvars tehniskajās, tirdzniecības un rūpniecības, kā arī uzņēmējdarbības skolās bija ievērojami zemāks nekā protestantu. Katoļi biežāk izvēlējās humanitāro izglītību. Un šo tendenci nevar izskaidrot ar atšķirībām pārticībā.
Arī lielrūpniecībā kvalificēto strādnieku vidū bija maz katoļu. Lielākā daļa kvalificēto strādnieku - protestantu ienāca lielrūpniecībā no amatnieku vides. Bet katoļi palika amatnieki, kļūstot par meistariem.
Vēbers to skaidro ar īpatnēju, audzināšanā iegūtu psihes stāvokli, ko noteica dzimtenes un ģimenes reliģiozā atmosfēra, kas ietekmēja profesijas un tālākas profesionālās darbības izvēli.
Autors atklāj arī citu likumsakarību - nacionālais un reliģiozo konfesiju mazākums, kas bija pakļauts citai valdošai grupai un tāpēc atstumts no politiskās darbības, koncentrēja visus savus spēkus uzņēmējdarbībai. Tādā veidā šī mazākuma apdāvinātākie pārstāvji centās apmierināt savu godkāri, jo valsts dienests viņiem praktiski bija slēgts. Tieši tā bija ar poļiem Krievijā un Austrumprūsijā ( atšķirībā no poļiem Galīcijā, kas tur bija pie varas), ar hugenotiem Ludviķa XIV Francijā, ar kvēkeriem Anglijā un ar ebrejiem vairāk nekā 2000 gadu laikā. Turpretī ar katoļiem bija citādi - laikā, kad Anglijā un Holandē notika katoļu vajāšanas, tie, atšķirībā no protestantiem, sevi ekonomikā nekādi neparādīja.
Vēbers tāpēc secina, ka protestantiem piemīt īpaša nosliece uz ekonomisko racionālismu, ko nevar teikt par katoļiem. Cēlonis ir meklējams šo ticības virzienu iekšējās atšķirībās.
Liktos, ka katolicismam ar tam piemītošo „atsvešinātību no pasaules” un augstāko ideālu askētismu, būtu jāieaudzina savos sekotājos vienaldzība pret zemes labumiem. Jāteic, ka protestanti bieži kritizē katoļu askētiskos dzīves ideālus, bet katoļi, savukārt, pārmet protestantiem ,,materiālismu” kā viņu dzīves satura sekularizācijas rezultātu.
Tautas gudrība māca izvēlēties „labi ēst vai mierīgi gulēt”. Tad protestanti it kā būtu tendēti labi ēst, bet katoļi, labi gulēt. Tomēr bieži notika gluži otrādi. Tā angļu, holandiešu un amerikāņu puritāņus, franču kalvinistus, kā arī piētistus, kvēkerus un mennonītus raksturoja ,,dzīves prieku noliegšana”, kas tomēr netraucēja atsevišķiem to pārstāvjiem būt izciliem kapitālisma lietpratējiem. Daudzi kristīgie mērenās dzīves piekritēji nāca no tirgotāju aprindām, to starpā vispārliecinātākie piētisti. Savukārt daudzi kapitālistiskie lieluzņēmēji nāca no garīgās vides, ko var izskaidrot ar askētisko audzināšanu jaunībā. To skaitā ir pat Sesils Rodss (1853 – 1902), anglikāņu mācītāja dēls, dārgakmeņu raktuvju magnāts Dienvidāfrikā, kompānijas ,,De Beers” dibinātājs, kura savulaik kontrolēja 90%, bet pašlaik kontrolē 40% no neapstrādāto dimantu tirgus.
To ņemot vērā, Vēbers atzīst, ka katoļu ,,atsvešinātība no pasaules” un protestantu materiālo ,,dzīves prieku noliegšana” nevar būt pētījuma pamatā, jo šie uzskati ir radniecīgi.
Kas tad ir Vēbera ,,kapitālisma gars”? Viņš skaidro šo savu jēdzienu ar atsevišķiem tēžu veidā izteiktiem uzstādījumiem, tādiem kā: laiks ir nauda; kredīts rada naudu; punktualitāte un godīgums ļauj iekarot stāvokli sabiedrībā; akurātība liecina par cilvēka godprātību un palielina kredītspēju, un tml. Viņam ,,kapitālisma gara” pārņemtais ir kārtīgs un kredītspējīgs cilvēks, kura pienākums un pašmērķis ir sava kapitāla pavairošana. Tā ir zināma ,,ētika”, atkāpšanās no kuras tiek uzskatīta ne vien par muļķību, bet arī par sava pienākuma nepildīšanu. Tā nav tikai praktiska gudrība, bet zināma ,,ētosa” izpausme. Šīs ētikas ,,augstākais labums” ir arvien pieaugoša iedzīvošanās, pilnīgi atsakoties no naudas dotās labsajūtas. Turklāt apstākļos, kad par cilvēka dzīves mērķi kļuvusi pirkšana. Tā vairs nav tikai materiālo vajadzību apmierināšana, bet visa cilvēka eksistence.
Vēbers secina, ka jaunā dzīves stila ētiskais pamats un dzīves uzvedība balstās uz kapitālistiskās peļņas gūšanu kā uz ,,aicinājumu”, pret ko indivīds izjūt zināmu pienākumu. Un šī ,,aicinājuma” iemesli ir Vēbera pētījuma mērķis.
Viņš atrod, ka vācu vārdā ,,Beruf”- amats, aicinājums un arī angļu vārdā ,,calling” skan arī reliģisks motīvs - tas ir Dieva dotais uzdevums. Visās to tautu valodu kultūrās, kuras pārsvarā ir katoliskas un arī klasiskajās senatnes tautu valodās, izņemot senebreju, līdzīga jēdziena nav. Bet tas parasti ir visās to tautu valodās, kuras pārsvarā ir protestantiskas. Un tā nav šo valodu grupu ētiskā īpatnība, ne arī kāda ,,ģermāņu tautas gara” izpausme. Jauna ir ne tikai šī vārda nozīme, kas droši vien bija zināma, bet pati Reformācijas radītā ideja par to, ka sava pienākuma pildīšana laicīgajā profesijā ir cilvēka tikumiskās dzīves visaugstākais uzdevums. Tādējādi, jēdziens ,,Beruf” atspoguļo visu protestantisko novirzienu dogmātu par to, ka Dievam var izpatikt, nevis noniecinot pasaulīgo tikumību no askēzes augstumiem, bet gan pildot savus pasaulīgos pienākumus tā, kā tie katram cilvēkam noteikti ar viņa vietu dzīvē, kļūstot par viņa aicinājumu.
Šī ideja Luteram izkristalizējās viņa reformācijas darbības pirmajā desmitgadē. Viņaprāt, mūku dzīvesveids bija veltīgs, lai izpelnītos taisnošanu Dieva priekšā. Turklāt tas noniecināja cilvēka pasaulīgos pienākumus. Turpretī pasaulīgo darbošanos Luters raksturoja kā Dieva gribas diktētu kristīgo mīlestību pret savu tuvāko. Tāpēc visas pieļautās profesijas ir vienādas Dieva priekšā.
Vēbers uzskata, ka šāds pasaulīgās profesionālās darbības tikumiskais novērtējums ir viens no svarīgākajiem Reformācijas un paša Lutera uzskatiem. Vienlaikus autors noraida jebkādu saikni ar iepriekšminēto ,,kapitālistisko garu”, jo Luters vairākkārt bija nosodījis augļošanu un jebkādu citu procentu ņemšanu.
Vecā Derība neko nemāca par pasaulīgo profesionālo tikumību. Tiek stingri ieturēta tradicionālā reliģiska nostādne, lai katrs paliek pie savas ,,barības”, dodot iespēju bezdievjiem dzīties pēc peļņas. Tikai Talmuds pauž citādu viedokli. Jēzus attieksme pret šo jautājumu ir izteikta lūgšanā: ,,Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien”. Jaunajā Derībā Pāvila un citu apustuļu idejas, pirmās paaudzes kristiešu eshatoloģisko ilgu dēļ, bija tradicionālas: ,,tā kā pasaule gaida Kristus atnākšanu, tad katram jāpaliek tajā stāvokli un jāturpina tas darbs, kur to ieraudzījusi Dieva acs”, tādējādi viņš nekļūs nabags un nebūs nasta saviem brāļiem, jo tas viss ilgi neturpināsies.
Luters pirmajos savas reformatoriskās darbības gados pret dažādiem pasaulīgās darbības veidiem bija eshatoloģiski indiferents apustuļa Pāvila garā. Kā norādīts 1.Kor.7, mūžīgā dzīvošana ir pieejama katram, neatkarīgi no viņa sabiedriskā stāvokļa; nav jēgas profesijas rakstura nozīmei, ja dzīves ceļš ir tik īss. Cilvēka tieksme pēc materiālā labuma, kas pārsniedz viņa personīgās vajadzības, ir tieši nosodāma, jo to var realizēt tikai uz citu cilvēku rēķina.
Līdz ar Lutera lielāku iekļaušanos pasaules lietās, viņš arvien augstāk vērtēja profesionālo darbību. Katra cilvēka konkrētā profesija viņam kļūst par tiešu dievišķās gribas izpausmi, par Dieva noteikto pienākumu kalpot tieši šādā konkrētajā veidā.
Tādējādi, Luters nonāk pie tradicionālās ,,padevības” idejas: katram cilvēkam jāpaliek tajā aicinājumā un stāvoklī, kas viņam dots no Dieva, un tieši tā viņam jāīsteno savs stāvoklis sabiedrībā. Profesionālais aicinājums cilvēkam jāpieņem kā Dieva griba, ar ko viņam jāsamierinās. Šāds traktējums Luteram dominē, lai gan viņa mācībā ir arī cita ideja par to, ka profesionālās darbības attīstīšana ir Dieva uzdevums. Attīstoties ortodoksālajam luterismam, šī pēdējā atziņa kļūst arvien aktuālāka.
Augsni Lutera profesionālā aicinājuma koncepcijai bija sagatavojuši vācu mistiķi, jo īpaši Taulers, kurš pauda vienlīdzīgu attieksmi pret garīgām un pasaulīgām profesijām un salīdzinoši zemu vērtēja askētismu, jo mistiķiem būtiskais bija vienīgi dvēseles ekstātiskais saviļņojums, tai saplūstot ar Dievu. Luters ir vēl radikālāks, jo askētiskā pašdisciplīna viņā raisa aizdomas par sinerģismu, ka cilvēks ar saviem darbiem piedalās sevis pestīšanā, sekmējot Dieva žēlastības saņemšanu. Tāpēc luterisms no askētisma atkāpjas.
19. un 20. gs. mijā saikne starp praktisko dzīvi un tās reliģisko pamatu citās protestantu konfesijās atklājās tiešāk nekā luterismā. It īpaši tas sakāms par kalvinismu un citām protestantu sektām. Tam arī Vēbers velta savu tālāko pētījumu, bet tas vairs nav mūsu šīsdienas interešu sfērā.
Nobeigumā Vēbers secina, ka reformātu uzmanības centrā nekad nav bijusi ētiskās reformas programma. Tikai dvēseles glābšana bija viņu galvenais dzīves un darbības mērķis. Vēbers secina, ka viņa definētais ,,kapitālisma gars” nav tikai Reformācijas rezultāts un kapitālisma saimnieciskā sistēma nav vienīgi Reformācijas produkts. Atsevišķas svarīgas kapitālistiskās uzņēmējdarbības formas ir ievērojami vecākas nekā Reformācija. Vēbers ir centies noskaidrot tikai to, vai kapitālisma attīstību ir sekmējusi ari reliģija un kādā mēra tā veicinājusi ,,kapitālisma gara” kvalitatīvo un kvantitatīvo ekspansiju.
Tālis Freimanis, evaņģēlists