31. oktobris - Reformācijas svētki

Lutera atklājums ļāva apslēptajam, ārpus cilvēka esošajam Evaņģēlijam iesniegties ikdienišķajā – kļūt par daļu no cilvēka ikdienas dzīves. Ikviens cilvēks tagad varēja sevi apzināties kā Dieva aicinātu, mīlētu un svētītu. Tā ir ieiešana brīvībā, ko var dod vienīgi Dieva Dēls. Uzticēties Kristum nozīmē būt drošā pārliecībā, ka tava dzīve atrodas mīloša Dieva rokās. Tāpēc, viss, ko mēs ikdienā darām, ietver iespēju atspoguļot Viņa mīlestības un žēlastības pilno gribu.

Apustulis Pāvils raksta: “Tādēļ mēs lūdzam Dievu, lai mūsu Dievs jūs atzītu par Sava aicinājuma cienīgiem un Savā spēkā piepildītu ikvienu krietnu nolūku un ticībā darītu darbu, lai mūsu Kunga Jēzus Vārds tiktu pagodināts pie jums un lai jūs tiktu pagodināti pie Viņa pēc mūsu Dieva un Kunga Jēzus Kristus žēlastības.”² Pāvils šeit saka, ka viss, ko mēs darām, ticēdami uz Jēzu Kristu, ir darbības, kas Viņu pagodina.

Kas ir tās ikdienišķās lietas, kuras izriet no Dieva aicinājuma, no mūsu ticības Kristum? Lai kas mēs būtu pēc sava aicinājuma - tēvs, māte, zemnieks, strādnieks, ierēdnis... – visā, ko mēs darām, jātop redzamam mīlošā Dieva nodomam. Mūsu ticība nav atrauta no ikdienas – ikviens cilvēks ir Dieva aicināts izteikt, atspoguļot Viņa gribu, esot baznīcā vai ārpus tās. Luters Rakstos atrada pārliecību, ka cilvēks neiemanto Dieva žēlastību ar nopelniem, bet gan to saņem ticībā. Mēs visi esam šīs vienas žēlastības cienīgi. Tā ir Kristus dāvātā brīvība, kas balstīta mīlestībā uz Dievu un savu tuvāko.

*Jņ. 8:36
¹ (Rom.1:17), ² (2Tes.1:11,12). Tekstā lietotie citāti ņemti no jaunā, 2012. gada, Bībeles izdevuma.