( Pirmā Mozus 27:46- 29:14)
Jēkabs devās prom no tēva mājām un vienatnē sāka tālu ceļu uz Hārānu. Kādu vakaru ap saulrieta laiku viņš apstājās kādā vietā, lai pārnakšņotu. Pagalvī viņš nolika dažus akmeņus un nogūlās atpūsties. Tajā naktī viņš redzēja brīnumainu sapni. Viņš redzēja kāpnes, kas no debesīm sniedzās līdz pat zemei, un pa šīm kāpnēm augšup un lejup kāpa eņģeļi. Tas, ka eņģeļi vispirms kāpa augšup, nozīmē, ka viņi kalpoja Jēkabam arī tad, kad viņš to nezināja. Viņi vispirms uznesa pa kāpnēm augšup pie Dieva Jēkaba ilgas un cerības, pēc tam viņi kāpa lejā, lai nonestu lejā Dieva žēlastību un dāvanas. Kāpnes saista debeis un zemi, tās Dieva un cilvēka saites. Pašā kāpņu augšgalā stāvēja Dievs. Tas Kungs Jēkabam teica: Zeme, kurā tu patlaban atrodies, piederēs tev un taviem pēcnācējiem. Es rūpēšos par tevi un atvedīšu atpakaļ tevi šajā zemē. No rīta Jēkabs pamodās un sacīja: Šajā vietā mīt Dievs, un es to nezināju! Man šķita, ka esmu viens pats. Šī vieta ir Dieva mājoklis, tā ir vārti uz debesīm! Te tiešām ir Dieva nams. Un Jēkabs no akmeņiem, ko bija licis sev pagalvī, izveidoja piemiņas vietu, slacīja to ar eļļu un pateicās Dievam. Un nosauca to par Bēteli, tulkojumā no senebreju val. Dieva nams.
" Kunga eņģelis ir ap tiem, glābj tos, kas bīstas Kunga! Baudiet un redziet, cik Kungs ir labs! Svētīts vīrs, kurš tveras pie viņa!" ( Ps 34: 8,9)
Paldies skolotājai Ilzei, Laurim un Markam, Kristiānai un Martai, Robertam un Nikam, Rolandam un Renāram, un Rutiņai - visiem , kuri bija ceļā ar Jēkabu, lai sastaptu mīlestību uz Dievu un savu tuvāko.
