Šonakt mēs svinējām Lieldienu nakts vigīlijas dievkalpojumu, ko kā aizvien iesākām pie ugunskura baznīcas priekšā. Pat pašvaldības policijas ekipāža šoreiz ieradās, lai kopā ar mums atzīmētu šo būtiskāko nakti cilvēces vēsturē, kad notiek pāreja no nāves dzīvībā, – tomēr, nē, policisti ieradās, lai visā skarbumā vērstos pret mūsu mazo dzīvo uguntiņu, ko iededzām uz baznīcai piederošā zemes pleķīša… Bet, neskatoties uz to, Lieldienu svece tika iedegta (policijas modrajā uzraudzībā) un dievkalpojums turpinājās sveču gaismas apmirdzētā dievnamā, kur draudze četros lasījumos pieminēja Dieva brīnišķīgos darbus, kā tie aprakstīti Vecās Derības Svētajos Rakstos. Tam sekoja viens no Vigīlijas kulminācijas brīžiem: svētā Kristība - draudzei pievienojās jauni locekļi, svētajā Kristībā līdz ar Kristu nomirdami grēkam un nāvei, un līdz ar Viņu celdamies augšā jaunai dzīvībai.

Un tad ieskanējās ērģeļu varenā balss, un dievnamā tika iedegta gaisma. Kristus augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!