Krustaceļš jau izsenis ir bijis viens no Baznīcas garīgās dzīves elementiem, kas kristiešiem sniedzis iespēju pārdomāt mūsu Kunga Jēzus Kristus nāves notikumus. Krustaceļa tradīciju aizsāka svētceļnieki Jeruzalemē, kurp viņi devās, lai izstaigātu ceļu, pa kuru Kristus gāja uz Golgātas kalnu. Šajā gājienā viņi apstājās vairākās nozīmīgās vietās (stacijās), lai meditētu un lūgtu. Vēlāk, parasti Ciešanu laikā, Krustaceļa iešanu sāka piekopt arī dievnamos, apcerot un pagodinot mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanas. Lai šis process būtu uzskatāmāks, dievnamos apstāšanās vietās (stacijās) novieto plāksnes, kur attēlotas Kristus Krusta gājiena epizodes, sākot ar notiesāšanu un beidzot ar kapā guldīšanu.

Kāpēc būtu jādodas Krustaceļā? Lai, lūdzot un meditējot, līdzcietībā sirdī pārdomātu Jēzus mokas, ko Viņš izcieta dēļ mūsu grēkiem, ejot pretī krusta nāvei. Šajā norisē, apcerot mūsu Kunga ciešanas, mēs tiekam mudināti raudzīties uz mūsu Pestītāja mīlestību, kuras vadīts Viņš labprātīgi nesa savu krustu mūsu labā, tā dāvājot mums piedošanu un mūžīgo dzīvību caur ūdeni un asinīm, kas plūst no Viņa caurdurtā sāna.