Sv. Ģertrūdes baznīcas vēsture

No 1753. gada Ģertrūdes draudze noturēja dievkalpojumus namdara Koha namā (tagadējā Brīvības ielā), un tikai 1781. gadā tā atkal varēja ienākt jaunā dievnamā, kuru skaistā izskata dēļ nodēvēja par „jauko baznīcu”. Arī šai baznīcai nebija lemts ilgs mūžs, jo 1812. gada jūnijā, Napoleona karaspēkam tuvojoties, nodedzināja visu Pēterburgas priekšpilsētu (no Marijas ielas līdz Kr. Valdemāra ielai).

Tā kā līdz pat 1857. gadam, kad Rīgai noņēma militārā cietokšņa statusu, priekšpilsētās bija aizliegts celt mūra namus, Svētās Ģertrūdes draudzes vajadzībām uzbūvēja vēl vienu koka baznīcu tagadējā Dzirnavu un Brīvības ielu stūrī. Gan šo, gan 1781. gadā celto baznīcu var aplūkot gleznotāja un vēsturnieka Johana Kristofera Broces (1742.-1823.) zīmējumos (sk. fotoalbumu).

Un tikai 1869. gadā beidzot tika iesvētīts jauns mūra dievnams – tagadējā Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca, kuru uzbūvēja pēc Rīgas pilsētas arhitekta Johana Daniela Felsko projekta. Šo baznīcu kopīgi lietoja vācu un latviešu draudzes, kuras palika kopā arī tad, kad 1883. gadā latviešu draudzē sāka kalpot savs mācītājs, un tā kļuva patstāvīga.

19. gadsimta otrajā pusē Rīgā strauji attīstījās rūpniecība un tik pat strauji auga pieprasījums pēc darba rokām. Uz Rīgu darba un labākās dzīves meklējumos devās nabadzīgi laucinieki. Pilsētas iedzīvotāju skaitam palielinoties, skaitliski auga arī kristīgās draudzes. Lūk, kā avīzē Baltijas Vēstnesis (30.06.1903., Nr.119) aprakstīta tā laika situācija Sv. Ģertrūdes draudzē: „Bet tā kā dažu gadu desmitu laikā vācu draudze bija vairojusies līdz apm. 10 000 dvēseļu, bet latviešu – pat līdz apm. 35 000 dvēseļu, tad iestājas liela neērtība, kas ar katru gadu kļuva nepanesamāka, un kura piespieda domāt pie jaunas baznīcas celšanas latviešu draudzei.”

1896. gadā jaunās baznīcas būvei tika pasniegta pirmā dāvana – 10 rubļi. Tajā pašā gadā bija sarīkota pirmā kolekte vācu draudzē un pēc tam arī latviešu draudzē. Turpmāk abas draudzes pie uzsāktā darba strādājušas vienprātīgi un uzcītīgi. Pilsēta baznīcas būvei dāvināja zemes gabalu Aleksandra laukumā³, uz kura tolaik atradās tā sauktais Lielais pumpis (ūdens ņemšans vieta). Savukārt baznīcas administrācija izprasīja no iekšlietu ministra atļauju sarīkot vispārēju dāvanu (ziedojumu) vākšanu no Rīgas luterticīgajiem iedzīvotājiem. Pateicoties ļoti teicamai dāvanu lasīšanas organizēšanai, dāvinātāju devīgumam un dāvanu lasītāju uzcītībai, līdz 1899. gada Lieldienām bija savākti 88000 rubļu. Tam klāt nāca ziedojumi no dažādām iestādēm, mantojumi un citi līdzekļi, tā kā varēja sākt domāt par baznīcas būvi. No vairākiem iesniegtajiem baznīcas projektiem pirmo godalgu saņēma Rīgas Politehniskā institūta profesora Vilhelma fon Strikes projekts. Baznīcas pamatakmeni ielika 1903. gada 29.maijā* un trīs gadus vēlāk, 1906. gada 11 jūnijā*, jauno Sv. Ģertrūdes baznīcu iesvētīja.

* * * *