Armēnija – seno teiksmu zeme

Kā vēsta senā leģenda, Bībeliskā Noasa mazmazdēls Aiks pēc Bābeles torņa sagraušanas kopā ar dēliem, mazdēliem, 300 vīriem un viņu ģimenēm esot izgājis no Mezopotāmijas un devies uz ziemeļiem, uz Ararata augstieni, kur nodibināja Armēņu valsti, kas tūkstošgadēm ilgajā vēsturē piedzīvoja gan diženuma, gan sāpīgu zaudējumu periodus. Tās robežas reiz sniedzās līdz Kaspijas, Melnajai un pat Vidusjūrai. Laikmetu griežos armēņi zaudēja un atkal atguva savas dzimtās zemes, pavisam nesenajā vēsturē piedzīvodami šaušalīgo Osmaņu impērijā īstenoto genocīdu, postošo Spitakas zemestrīci un auglīgo Kalnu Karabahas zemju zaudējumu.

Mūsu iepazīšanās ar Armēniju iesākās ar kāpienu pakalnā, uz kura atrodas antīkās nocietinātās Erebuni pilsētas drupas. Nodibināja to ķēmiņš Agrišti I 782. gadā pirms Kristus, un tā kā senais cietoksnis atradies pašreizējās Erevānas teritorijā nu dēļ abu pilsētu nosaukumu līdzības, armēņi 782. g. p. Kr. uzskata par savas valsts galvaspilsētas dibināšanas gadu.

Braucienam turpinoties dienvidu virziena gar sārtām magonēm rotātiem laukiem un saules apmirdzētiem vīna dārziem, visai drīz nonācām Hor Virap pakalna pakājē, aiz kura pret debesīm paceļas Ararata sniegotās virsotnes, kuras šoreiz bija kautrīgi ieslēpušās biezajā mākoņu segā. Savulaik šeit, varenā kalna pakājē, atradusies viena no antīkās Armēnijas galvaspilsētām – Artašata –, bet Hor Virap pakalnā, kā to vēsta hronika, pašreizējā klostera vietā esot bijis pils cietums, kur bedrei līdzīgā kamerā 13 gadus smacis Kristus apustuļu darba turpinātājs, pirmais visu armēņu katalikoss Sv. Grigorijs Apgaismotājs.

Turpinot aizsākto tēmu, pēc Hor Virap klostera apmeklējuma devāmies uz Ečmiadzīnu – Armēnijas  apustuļu baznīcas garīgo un administratīvo centru.

Mūsu ēras pirmajā gadsimtā Kristus apustuļi Tadejs un Bartolomejs, katrs savā laikā, devās uz Armēniju, lai sludinātu Evaņģēliju un kristītu ļaudis Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Abi viņi mira mocekļu nāvē, tomēr viņu upuris nebija velts, jo jau 301. mūsu ēras gadā Armēnija kļūst par pirmo valsti pasaulē, kas pieņēma kristietību kā valsts reliģiju.

Skaistā un varētu teikt arhitektoniski lakoniskā Ečmiadzīnas katedrāle uzcelta 3.-4. mūsu ēras gadu simtenī. Diemžēl fotografēšana katedrāles iekštelpās ir liegta, toties baznīcas dārgumu krātuvē drīkstēja fotoattēlos iemūžināt gan dzelzs pīķi ar kuru, kā tic armēņi, tika caurdurts krustā sistā Jēzus sāns, gan ķēniņa Ašota dzelzs krustu, kurā esot apslēpts Jēzus krusta gabaliņš, kā arī citas Armēņu apustuļu baznīcas relikvijas, katra no kurām ir apbrīnojams mākslas darbs.

Ečmiadzīnā atrodas arī visu armēņu Katalikosa rezidence, ko ieskauj augsts žogs un kur ziņkārīgiem tūristiem ieiet nav ļauts.

Vēl no pirmajā dienā apskatītā būtu vērts pieminēt gandrīz tūkstoš gadu veco Sarkano tiltu pāri Razdanas upei Erevānas senākajā daļā, ko nesen atjaunoja, un kas ar savu izskatu man atgādināja  mūsējo, gan ne tik veco, arku tiltu pāri Ventas upei Kuldīgā. Šis gan ir būvēts no sārtā tufa, kas ir plaši pielietots būvmateriāls Armēnijā.

Jāteic, ka mūsu gids Nžde prata ne tikai virtuozi vadīt savu busiņu pa līkumotiem kalnu ceļiem un interesanti stāstīt par vietām, ko apmeklējām, bet iemanījās arī itin veikli rīkoties ar manu smago spoguļkameru, iemūžinot mūs ar māsu uz baznīcu, sniegoto kalnu un sārto magoņu fona.

Piektdiena – mēs paliekam Erevānā un, stiprinājušās ar viesnīcā pasniegtām brokastīm, dodamies uz Vernisāžu, proti, brīvdabas tirgu, kur var iegādāties visdažādākos darinājumus – rotaslietas, kokgriezumus, austos paklājus un vēl un vēl..., kā arī antikvāros priekšmetus un gleznas. Ja godīgi, mēs tai tirgū “pazaudējāmies” – tik daudz skaistu lietu un tik dažādas..., ka pat sajutu vajadzību, tāpat kā Snorkes jaunkundze Tuves Jansones populārajā mumitroļu grāmatā, pastāvēt uz galvas (es gan to neizdarīju), lai nomierinātos un sakārtotu domas, tādējādi izglābjot savu naudasmaku no pilnīgas iztukšošanās.

Nākamajā rītā esam atkal kopā ar Nždē. Šoreiz mūsu brauciena galamērķis ir Sevana ezers. Mēs dodamies augšup, pa busiņa logiem vērojot, kā mainās ainava, kā pazūd koku lapotne, kā ziedos slīkstošos dārzus pamazām nomaina augstkalnes skarbā akmeņu valstība.

Pirms ieraudzīju to dabā, Sevanas ezeru es iztēlojos citādu, noteikti izmēros daudz mazāku. Jāteic, ka līdz pagājušā gadsimta 20. gadiem, kad tika realizēts avantūristiskais daļējās nosusināšanas projekts, novirzot ezera ūdeni lauksaimniecības un elektroapgādes vajadzībām, tas bija vēl lielāks. Tolaik solīja, ka nosusinātās teritorijās reiz ziedēšot dārzi, bet tas nenotika, un tagad kādreizējo ezera dibenu rotā vien cietām dzeltenām sūnām apaudzis akmeņu klājums.

Vēl todien es uzzināju, kas ir armēņu hačkars. Arī agrāk esmu dzirdējusi šo vārdu, bet, kad pajautāju Nždē, kas tas īsi ir, viņš uzreiz neatbildēja, bet piedāvājās mūs aizvest uz kādu vietu, kur mēs pašas visu ieraudzīsim un sapratīsim. Tā mēs nonācām Noratus ciematā, kura teritorijā atrodas sena kasēta (no 10.  gs.) ar daudziem jo daudziem hačkariem. Patiesībā hačkars ir piemiņas akmens, un nebūt ne vienmēr kapakmens, kura viduci rotā krusts. Pats vārds “hačkars” to arī nozīmē – krusts un akmens.

Simfonija akmenī vai Bazalta ērģeles –. īsti piemērots apskates objekts svētdienas dienai. Un mēs atkal dodamies ceļā kopā ar Nždē mūsu pēdējā ekskursijā Armēnijā, šoreiz uz Grani ciemata apkārtni, kur var aplūkot īsti grieķisku Saules dievam veltītu templi un unikālas līdz 50 m augstās klintis, ko veido simetriskas kolonas, kas tiešām izskatās kā milzu ērģeļu stabules. Lūkojoties uz šīm apbrīnojamām klintīm, prātā ienāca aušīga doma, ka tūliņ, tūliņ pie pults piesēdīsies Maestro, milzīgajās stabulēs ieplūdīs gaiss, un klinšu ērģeles ieskanēsies, un tā būs neiedomājami skaista himna Radītājam, Viņa dižajiem darbiem un arī Armēnijai, zemei, kurā mēs sava īsā apmeklējuma laikā piedzīvojām tik daudz skaistu un neaizmirstamu mirkļu.

Un mana stāsta noslēgumā vēl viena sena teiksma – par armēņu duduku. Reiz, virs kalniem lidojot, Jaunais Vējš ieraudzīja brīnumskaistu koku un jutās savaldzināts. Viņš tajā apmetās un, vieglītēm skardams ziedlapiņas un lapu robojumu, izvilināja brīnišķīgas melodijas, kas aizskanēja tālu kalnos. Kad Vēju Valdnieks par to uzzināja, viņš iekvēlojās dusmās un metās iznīcināt kalnu augu valsti. Jaunai Vējš, izpletis spārnus pāri savam kokam, centās to pasargāt, paziņodams, ka gatavs tā dēļ nest jebkādus upurus. Vēju Valdnieks viņam atbildēja “Labi, paliec! Bet tu vairs nekad nevarēsi lidot!” Laimīgais Vējiņš gribēja nomest spārnus, tomēr valdnieks viņu apturēja: “Nē, tas ir pārlieku viegli. Spārnus tu paturēsi un jebkurā mirklī varēsi uzlidot, bet tikko tu to izdarīsi, koks ies bojā.” Jaunais Vējš nesamulsa, jo viņš bija paturējis gan spārnus, gan koku.