Mīļā Jaunā Sv.Ģertrūdes draudze. Priecājos šodien būt ar Jums, lai vēlāk mēs sveiktu Jūsu mācītājus, kuri kopā ir pamanījušies Jums noorganizēt skaistus svētkus. Vēl lielāks prieks ir par to, ka pirms tam varam kopīgi svinēt dievkalpojumu. Klausīties, lūgt un saņemt to, kurš ir gribējis redzēt šajā pasaulē Jūsu ganus un katru no mums un grib mūs redzēt arī mūžībā.

Mūsu šīs dienas pārdomas balstīsies uz nupat dzirdētajiem apustuļa Pāvila vārdiem. Tās nebūs par dzimšanas dienu, bet par dzīvi gan. Nav arī tā, ka pēc manām domām šī sprediķa tēma būtu aktuāla tieši Jūsu draudzei – tā ir aktuāla visiem cilvēkiem un man pirmajam.

Šodien daudz dzirdam par apbruņošanos un būšanu gataviem karam. Lai aizsargātu mūsu zemi, tas tiešām ir jādara. Taču apustulis Pāvils brīdina, ka tai nevajadzētu kļūt par attieksmi pret dzīvi kopumā, par pieeju kā veidojam un kārtojam attiecības.

Pāvils mums raksta: “Neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu.” It kā pašsaprotami. Ja vien mums būtu iespēja izvēlēties dzīvot, darot cilvēkiem labu, vai arī dzīvot, darot ļaunu, mēs visi taču izvēlētos pirmo?

Tomēr reizēm mums liekas, ka tāda izvēle mums nav dota. Sāpinošas, sarūgtinošas, aizvainojošas situācijas mūs pašas atrod. Rezultātā, kurš no mums nav kalis kādu atriebības plānu, lai taču otrs arī piedzīvo un saprot, kā es jūtos? Kāpēc reizēm, dzirdot par kāda cilvēka grūtībām vai nelaimi, iekšā mostas nevis līdzjūtība, bet kluss gandarījums? Tā domājot, tiešām var likties, ka līdz zināmai pakāpei naids un atriebība ir neizbēgama dzīves sastāvdaļa. Taču apustulis Pāvils saka: mums ir izvēles iespēja – vismaz no savas puses turēt mieru un darīt labu.

Sākumā daži argumenti – kāpēc šie apustuļa Pāvila vārdi vispār ir tverami nopietni.

Pirmkārt, neatbildot ļaunu uz ļaunu, mēs pasargājam sevi. Mūsu smadzenes darbojas atbilstoši tam, ar ko tās barojam. Ja mūsu prāts ir nodarbināts, apcerot netaisnību un pāri nodarījumu, tad dabiski dzimst domas par atriebību. Ja šīm domām ļaujam vaļu, tad vienā brīdī tās vairs nekontrolējam. Mūsos visu laiku dzimst kaut kas tumšs, un mēs nesaprotam – kāpēc. Tomēr mēs varam šo “aku” nepiesārņot un nebarot mūsu prātu ar surogātu.

Tāpēc apustulis Pāvils šajā Rakstu vietā runā par prātu un raksta: „Domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem.” Cik bieži mēs savas smadzenes nodarbinām ar jautājumu – kā es varētu izdarīt kaut ko labu katram, ar ko šodien sastapšos? Radināt sevi pie tik neierastas attieksmes nav viegli. Tomēr nest sevī atriebības ilgas un plānus arī nav viegli. Mēs maksājam jebkurā gadījumā, tikai rezultāti ir pilnīgi atšķirīgi.

Šāda neatdarīšana pret sāpēm ar sāpēm mums ir tik ļoti vajadzīga ģimenēs starp vīriem un sievām, bērniem un vecākiem - draugu, darba kolēģu, vienas pilsētas un pat vienas valsts vidū. Ja mēs noticam šiem Pāvila vārdiem, mēs piedzīvojam kā mūsu ticība Dievam sāk transformēt mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem. Tas ir liels ieguvums! Kas gan vēl vairāk tieši par attiecībām, ietekmē mūsu dzīves kvalitāti?  Neatdarot ļaunu ar ļaunu, mēs pasargājam sevi – pasargājam savu sirdi, kas ir tā vērta.

Otrkārt, tā rīkojoties, mēs nepavairojam ļauno un neradām jaunu atriebību. Baznīcas tēvs Origēns raksta: „Šķiet, ka ļaunuma daba ir tāda, ka tas barojas un aug no sev līdzīga. Līdzīgi kā uguns, ja to savieno ar citu uguni, vai nakts tumsa, ja to savieno ar miglu.” Katra atriebība ir kā nākamais ķēdes posms, ar ko ļaunums saslēdz mūs pašus. Reiz šāda atriebības ķēde pārtrūka brīdī, kad Jēzus bija gatavs saviem slepkavām piedot. Neatriebjot mēs nepadodam ļaunumu tālāk. Tas apstājas pie mums.

Treškārt, tā darot, mēs dodam iespēju savam pāri darītājam mainīties. Mārtiņš Luters Kings raksta: „Naids vairo naidu... bet tieši mīlestība ir vienīgais spēks, kas ienaidnieku var pārvērst par draugu.”

Ja mēs darām labu saviem draugiem, tad viņi to sagaida, ar to rēķinās un pat varbūt pieprasa. Mūsu pāridarītāji to nekad negaida. Viņi drīzāk gatavojas kādai ļaunprātībai, bet noteikti ne kaut kam labam. Tāpēc ikviens labs darbs, vārds vai lūgšana par mūsu nelabvēļiem (pēc Pāvila vārdiem) kļūst par karstu ogli uz viņu galvām. Noteikti nav patīkami staigāt ar oglēm uz galvas. Tomēr, ja tava sirds ir nosalusi un nocietinājusies, tad ogles uz tavas galvas ir cerība pārmaiņām.

Sapratīsim, ka te nav runa par kādiem šaušalīgi ļauniem cilvēkiem. Cik nav ģimeņu, kur mēs katrs sēžam savā ierakumu pusē, un ar devīzi: lai tu zini kā es jutos; metam viens otram ar vārdiem, vēsumu vai vienaldzību? Ieļaunojuma vadīti, mēs cenšamies otram norādīt uz viņa kļūdām, tikai nevaram saprast, kāpēc tas otrs nesaprot, bet izdara nākamo cūcību. Atriebība nav veids kā kādu cilvēku mainīt.

Svētais Augustīns grāmatā „Atzīšanās”, kas ir viņa saruna ar Dievu, raksta par savu dievbijīgo mammu, kurai bija neticīgs vīrs ar skarbu raksturu. Citas sievas nesaprata, kā ar tādu var dzīvot, pie tam labi. Tad Augustīns saka: „Viņa centās iemantot viņu Tev (Dievs), runājot par Tevi ar visiem saviem tikumiem, un tu viņu vīra acīs darīji skaistu, cienījamu, mīlamu un apbrīnojamu.” Padomājiet, kas jums ir licis mainīties? Dods pret dotu, vai kāda nepelnīta piedošana, nepelnīta labvēlība vai pat mīlestība? Tā ogles izkausē sasalušas sirdis.   

Tas nenozīmē, ka mums jāattaisno cilvēku ļaunums, vai gļēvi to ir jāpieņem. Mums ir uz to jāreaģē (jo īpaši mūsu tiesu sistēmai), bet neatdarot ar to, ko saņēmām, jo tā būtu ugunsgrēka dzēšana ar benzīnu.

Visbeidzot, neatdarot ļaunu ar ļaunu, mēs atzīstam Dievu par Dievu un dodam iespēju Viņam īstenot Viņa taisnību. Pāvils raksta: “Atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs.” Baznīcas tēvs Jānis Zelta mute ir teicis: ja mēs tiešām gribam redzēt taisnīgu atmaksu, tad šeit Pāvils to apsola ar pārpalikumu – ja vien atriebību mēs atstājam Dieva ziņā.

Iespējams, arī Jūs būsiet piedzīvojuši pārsteigumu, kuru reiz piedzīvoju arī es, lasot psalmus. Mani pārsteidza, kā Dāvids runā ar Dievu par saviem ienaidniekiem. Kā var lūgt Dievam tik nehumānas un nežēlīgas lietas? Tomēr, kad tu dzirdi, kā cilvēki kaist viens pret otru naidā, cenšas savā pusē dabūt citus un gaida iespēju izpostīt kāda dzīvi, tad Dāvida rīcību ieraugi kā gudru un dievbijīgu. Tad tiešām labāk to, kas ir tavā sirdī, izkliegt un uzticēt Dievam. Labāk tad Viņam lūgt pēc atriebības un atstāt Viņa ziņā, kā un kad Viņš savu taisnību īstenos.

Pirms laba laika dzirdēju stāstu par kādu trūcīgu sievieti Krievijā, kurai bija meita. Šī meita piedzīvoja pelnrušķītes stāstu. Ar viņu sāka draudzēties gubernatora dēls. Vairs nespēju atcerēties, kas notika, bet sava drauga dēļ viņas meita zaudēja dzīvību. Māte publiski solīja, ka viņa veltīs visu savu dzīvi, lai viņas meitas slepkava tiktu taisnīgi atriebts. Viņa lūdza palīdzību, un daudzi cilvēki viņu atbalstīja ar naudu, lai viņa varētu algot labu advokātu. Taču vairākas tiesas prāvas beidzās neveiksmīgi. Tad kādā naktī šai mātei sapnī parādījās viņas meita, kura izskatījās ļoti laimīga un sacīja, lai māte rimstas atriebties. Ar viņu viss esot kārtībā. Viņa savu māti mierināja un teica: viņam būs jāatbild gan par sevi, gan arī par visiem maniem grēkiem.

Man šis stāsts lika domāt par Dieva taisnību, kuru nekas nespēj izjaukt. Vienlaikus jāatzīst, ka mēs tā nespētu. Savas ierobežotības dēļ cilvēks nekad nespēs īstenot taisnīgu atriebību, tāpēc Dievs saka: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu. Dievs šo smago un nepateicīgo uzdevumu ir uzņēmies pats – izmantosim šo iespēju. Ja mums tiešām interesē taisnība, tad ļausim to īstenot Dievam un pataupīsim savu spēku, laiku un līdzekļus kaut kam labākam.

Šajā ziņā mums ir kam sekot un ar ko uz šī ceļā būt kopā. Tas ir mūsu Kungs – Kristus. Viņā Dievs svinēja uzvaru pār ļaunumu. Ja Jēzus ļaunumam būtu atbildējis ar ļaunu, tas būtu vairojies. Ar savu dzīvi un savu pazemīgo nāvi pie krusta, Jēzus šai ļaunuma ķēdei atņēma izšķiroši svarīgu posmu. Viņš Krustā svinēja uzvaru, kura mums sniedz iespēju izdarīt izvēli, ko mēs darām ar savu ķēdes posmu.

Āmen!