Lasījums no Jāņa evaņģēlija 2:1–11 >>

Mīļie brāļi un māsas Kristū. Retais no mums kaut reizi nebūs sastapies ar Kānas momentu. Kad, virspusēji raugoties, viss ir rosības un dzīvības pilns, bet sirdī jūtams savāds tukšums.

Kādiem to izraisa darba, pienākumu un atbildības nasta. Citiem tā ir vientulība, atrodoties daudzu cilvēku vidū. Vecāki uztraucas par bērniem. Seniori kavējas atmiņās par zaudējumiem un pārmaiņām, kas klauvē pie dzīves durvīm. Jaunieši meklē jēgu strauji mainīgajā un nemierīgajā pasaulē. No pirmā acu uzmetiena var šķist, ka “dzīves galds” ir notikumu un rosības pārpilns. Bet tad kādā brīdī nākas atzīt, ka kaut kas svarīgs ir beidzies – izsīcis spēka, pārliecības un cerības avots.

Akmens trauki šodienas evaņģēlija notikumā liek mums paraudzīties uz dzīves garīgiem aspektiem. Tie ir krāšņi, dārgi un iespaidīgi – kā baznīcas tradīcija un liturģija. Mēs uzticīgi pulcējamies pateicībai, lūgšanai un kalpošanai. Un tomēr dažkārt pat uzticīgākie baznīcēni var piedzīvot izsīkumu. Mēs varam darīt pareizās lietas un joprojām justies garīgi noguruši. Tāpēc kāzas Kānā nav tikai sendienu notikums. Tas ir par mums un draudzi – šeit un šodien.

Bet paraudzīsimies uz Jēzus rīcību. Viņš nekritizē un neapsūdz Naines ģimeni, nedz distancējas no tās. Nē. Gluži pretēji – Viņš iesaistās, rīkojās viņu iztrūkumā. Viņš sāk ar tukšajiem akmens traukiem – piepilda tos ar ūdeni un tad pārvērš šo ūdeni vislabākajā vīnā. Tas nav tikai praktisks brīnums. Tas mums atklāj Dieva gribu. Dievs grib ne tikai palīdzēt mums tikt galā ar izaicinājumiem, bet daudz vairāk – atjaunot zaudēto prieku. Viņš ne tikai sagaida pareizu rīcību, bet dziedina un atjauno sirdi.

Tāpēc, kad piedzīvojam izsīkumu, Kristus klātbūtne sniedz gandarījumu. Kad piedzīvojam nogurumu, Kristus dāvā prieku. Tur, kur raizes un skumjas, Kristus ienes mieru. Tā piepildās Jesajas grāmatā dotais apsolījums: “(..) pelnu vietā dot tiem rotas un sēru vietā prieka eļļu, guruša gara vietā slavas apmetni – lai viņus sauc par taisnības ozoliem, par Kunga dēstiem, kas krāšņi!” (Jes 61:3) Un šo visu mēs piedzīvojam un saņemam kā Kristus draudzes locekļi. Ticība mūs piepilda ar drošu cerību, mieru un prieku – tā dara mūs krāšņus!

Tāpēc ticība aizvien liek raudzīties uz Dieva dāvanām. Ūdens, kas kristībā savienots ar Dieva vārdu, pārtop par jaunpiedzimšanas zīmi. Reiz kristībā mēs tikām nosaukti vārdā un darīti par Dieva bērniem – Dieva mīlētiem cilvēkiem. Bet Dievs neapstājas pie vienreizēja notikuma. Viņš mums klāj galdu, lai būtu ar un pie mums aizvien no jauna. Svētajā Vakarēdienā Kristus mums dod Savu miesu un asinis – sevi, savu dzīvību. Altāris ir kāzu mielasta vieta, kur mēs – jaunie un vecie, stiprie un piekusušie, pārliecinātie un šaubīgie – aizvien pulcējamies pie Viņa galda, lai taptu atjaunoti garā. Paturēsim prātā Marijas vārdus: “Ko vien Viņš jums saka, to dariet!” Un Viņš saka: “Ņemiet, ēdiet un dzeriet!”

Tā Viņš mūs piepilda un stiprina. Kad jūtamies vientuļi, velk mūs tuvāk pie sevis. Mēs nākam pie altāra nevis tādēļ, ka mums ir skaista un sakārtota dzīve, bet tāpēc, ka mums nepieciešams Kristus, kas dāvā mums savu pilnību. Viņu sastapuši, mēs, atjaunoti un piepildīti, atgriežamies mājvietā, ģimenē, darba vietā vai skolā. Lai spētu nest cerību tur, kur ir nogurums, gaismu, kur iezagusies tumsa, un uzticību tur, kur ir šaubas vai bailes. Šodienas evaņģēlijs mums atgādina, ka Dieva valstība iesākas tur, kur mūsu cilvēciskais vājums sastop Viņa žēlastības pilnību. Un tā Dievs mūs māca, ka pat ikdienišķajos notikumos un vienkāršajās lietās mēs varam atrast un līdzdalīt patiesu prieku, ko dāvā Viņa klātbūtne. Āmen.