Adventa laika pārdomas

Augstāk minētais teksts tēlo jauku un mājīgu vidi. Saģērbušies mājinieki, gaismas iedegtas, siltas istabas, viss sakopts un tīrs. Visi gaida nama tēvu pārnākam, lai pie pirmā klauvējiena tūdaļ viņam atvērtu durvis. Viņu pārsteiguma moments nav kaut kas negaidīts, bet gan rīcības, attieksmes un gaidu piepildījums. Nācējs ir uzticams un tāpēc ir noslēdzošais posms pārsteigumam. Atskanot klauvējienam, viss gaidītais top īstenība!

Kam mēs gatavojamies un ko gaidām? Uz kā balstās mūsu sapņi un cerības? Par ko liecina mūsu rīcība un attieksme? Kam mēs ticam? Ņemot vērā iepriekš secināto, ir pilnīgi skaidrs, ka pārsteigums nebūs nekas cits kā tas, kam būsim sagatavojuši vietu. To Jēzus labi apraksta līdzības turpinājumā: “Bet, ja kalps savā sirdī domās: mans kungs kavējas nākt, - un sāks sist kalpus un kalpones, nodosies ēšanai un dzeršanai un piedzersies, tad šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kad tas to negaida, un stundā, kuru tas nezina: viņš viņu šķels pušu un dos viņam viņa algu līdz ar neticīgiem.” 12:45,46

Pēdējo gadu notikumi Eiropā aizvien vairāk atklāj, kas ir tas, ko mēs apzināti vai neapzināti pievelkam. Lietojot līdzību, tikai to padarot ačgārnu, tas ir kā nevērīgi nomesta lāpa, kas lēnam aizdedzina tuvākos priekšmetus un beigās visu namu. Vai arī vienaldzības vai slinkuma dēļ neiekurts pavards liek mājai kļūt aukstai un drēgnai. Vienā vai otrā gadījumā jautājums ir par mūsu sirdīm. Tās var izstarot uguni, kas iznīcina, vai arī aukstumu, kas sasaldē un padara nejūtīgu. Video sižeti, kas ataino karu un vardarbību, ir ar visaugstākajiem reitingiem. Statistiku papildina ziņu portālos atrodamie komentāri. Mēs spējam pavīpsnāt, pat lasot par traģēdijām un cilvēku upuriem. Ja kāds arī aizstāv upurus, tad tā ir tikai mirkļa empātija, jo nākamajā mirklī šis kāds pat ir gatavs padarīt par upuriem citus.

Sabiedrība, kas meklē upurus, neizbēgami atražo pati savus sapņus un mērķus, kas pārtop prātu stindzinošā pārsteigumā.

Ne bez iemesla apustulis Pāvils rakstīja, ka cilvēkā pašā nav nekā laba. To viņš sacīja par sevi. Labo un vērtīgo viņš atrada Dievā, jeb Kristus klātbūtnē sevī. Kristus ir tas, kurš spēj pārvarēt grēkā kritušās pasaules ļaunumu un postu, viņu tas nespēj inficēt. Dievam nav nekā kopīga ar mūsu izraisīto postu un tam sekojošo nāvi. Tāpēc, vienīgi sastopot Dievu un uzsākot sekošanu viņam, mēs topam vesti pretī citai realitātei. Dievs savā Dēlu mums atklāj jaunu kultūru – miera, piedošanas un dzīvības kultūru.

Atgriežoties pie Jēzus līdzības, ir svarīgi pamanīt vienu būtisku detaļu – nama tēvs, atgriežoties, sapulcina mājiniekus pie galda, apsien priekšautu un tiem sagatavo mielastu. Dieva pāri plūstošā laipnība un draudzība ir dāvana, ko esam aicināti aplūkot, iepazīt un uzņemt sevī. Un Viņš mums to atklāj savā dēlā Jēzū Kristū. Kristus ir lielākais pārsteigums, kas nepārstāj tāds būt arī pēc gadiem ilgas ticības un sekošanas Viņam. Jo vairāk mēs ilgojamies pēc miera un vienprātības, jo tuvāk esam Tam, kurš mums gatavo mielasta galdu un arī tuvāki viens otram. Tas notiek ikreiz, kad pulcējamies dievnamā pie Svētā Vakarēdiena. Tas vienmēr ir mazs, bet patiess Adventa notikums, kas mūs gatavo lielajam sastapšanās brīdim. Tāpēc nebūs nepareizi sacīts – mūsu dzīve ir Adventa ceļojums. Esot kopā ar Dievu, mēs topam par laipnības un draudzības cilvēkiem, kas gaida pārsteigumu siltā, gaišā un sakoptā mājvietā.