“Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam”, ar šiem vārdiem Jēzus iesāk līdzību, vēršoties pie tautas vadoņiem – augstajiem priesteriem un tautas vecajiem – ļaudīm ar varu. Viņu priekšteči reiz kopā ar Mozu un Āronu, būdami kalnā, skatīja Dieva godību, baudīja Viņa labestību: “(..)Viņš roku necēla pret Izraēla dēlu vadoņiem! Tie skatīja Dievu, ēda un dzēra!” (2Moz 24:9-11) Nav šaubu, šajā līdzībā Jēzus runā par Izraēla tautu, kas laikam ritot, ir atkritusi no sava Dieva. Viņa laipnību un žēlastību tie bija apmainījusi pret pašu izdomātajiem likumiem, kļūdami par to vergiem.

Līdzībā Jēzus pretstata divas valstības – Dieva un cilvēku. Pirmā realizējas ar mērķi atbrīvot cilvēku no grēka varas, kamēr otrā to cenšas paturēt verdzībā. Kā arī apustulis Pāvils saka jūdiem: “Bet tagad, kad jūs esat atzinuši Dievu; pareizāk gan, kad Dievs jūs ir atzinis, – kā tad jūs atkal pievēršaties nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un no jauna gribat ļaut tiem sevi paverdzināt?” (Gal 4:9) Lai aprakstītu šī stāvokļa dramatismu, Kristus lieto ļoti spilgtu tēlus – kāzu svinības ar tām raksturīgo prieku un mielastu, un galēju tumsu, kurā valda vien izmisums un ciešanas.

Mīļie brāļi un māsas Kristū!

Kurš gan nav piedzīvojis savu sapņu sabrukšanu, vai zūdam to, kas dārgs? Nozīmīgs un dārgs mums ir it viss, kam ir pievērsta mūsu sirds un prāts. Un, kad to skar iznīcība, tad pat visgaišākā diena pārtop par nakti. Tie ir notikumi, kas liek mums ierauties sevī un vainot sevi, citus, pat visu pasauli. Vienīgās zāles pret šādu iznīcības varu ir pievēršanās kādam, kas ir Visvarens, Visspēcīgs un Klātesošs. Par Viņu ir šodienas evaņģēlijs.

Mīļie brāļi un māsas Kristū!

Šodienas evaņģēlijā kāds no bauslības skolotājiem Jēzum jautā: “Kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā?” Šis patiesi ir svarīgs jautājums, jo tas pieskaras esības būtībai. Kas ir pats nozīmīgākais dzīvē? Kas visam piešķir jēgu un iezīmē virzienu? Jēzus saka: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Izšķirošo nozīmi sacītajam piešķir frāze – “ar visu”. Liels un nozīmīgs kļūst tikai tas, kam ir pievērsta visa sirds, visa dvēsele un viss prāts. Un šī visu aptverošā nodošanās spēka pamatā ir mīlestība.

Šodien ir Palmu jeb Pūpolu svētdiena. Tā parasti asociējas ar Jēzus iejāšanu Jeruzalemē un gavilējošo ļaužu pūli, kas viņu sagaida ar Ozianna saucieniem. Taču, šīs svētdienas patiesais mērķis ir mūs aizvest uz Ģetzemanes dārzu. Tur notiekošais atklāj patiesību par mācekļiem un ikvienu no mums.

Jēzus ar mācekļiem dodas uz Ģetzemanes dārzu, lai lūgtu Dievu. Trīs no viņiem, Pēteris, Jēkabs un Jānis tiek aicināt ņemt īpašu dalību šajā notikumā. Būt kopā ar Jēzu, stundu pirms viņa ciešanu ceļa sākuma. Mācekļi, īpaši Pēteris ir apņēmības pilni sekot Jēzum, lai ko tas maksātu. Taču neilgi pirms tam, Jēzus saka Pēterim, ka tas nemaz nav gatavs tam, ko ir apņēmies. Apustuli vada pašpārliecinātība un zināms lepnums, Pāvila vārdiem runājot, tas notiek “bez izpratnes”. (Rom.10:2) To apliecina tālākie notikumi.

Lieldienu notikums ir ārkārtīgi dinamisks. To īpaši pasvītro autora lietotie vārdi: „Redzi! Un notika!” Proti, notiek kaut kas neparasts, līdz šim nedzirdēts. Kaut kas, ko ikvienam būtu jāzina. Turklāt, te notiek neparastas lietas!

Pirmais, ko Matejs piemin, ir zemestrīce: „[..]un redzi, notika liela zemestrīce.” Šī satricinājuma iemesls ir eņģeļa nonākšana no debesīm. Viņš noveļ akmeni no kapa un sēžas tam virsū.

Tā apustulis apraksta spēku, kas uzvar nāvi, – cilvēkam neuzvaramo un neizbēgamo varu. Briesmīgais baiļu un neziņas akmens top novelts. Tur, kur valdīja tumsa, tagad ir atspīdējusi dzīvības gaisma. Liela zemestrīce laikam ir visatbilstošākā zīme šim notikumam.