Šī ir tā īpašā diena Baznīcas gadā, kad esam aicināti pievērst uzmanību Dieva klātbūtnes formai Svētajā Garā. Jēzus šo Garu sauc par Aizstāvi un, citviet, par Mierinātāju un Iepriecinātāju. Bet, domājot par vārdu Aizstāvis, rodas jautājums: „Aizstāvis no kā?” Pirmā doma, kas varētu ienākt prātā, ir pasargāšana no dažādām dzīves likstām. Mums katram ir vēlme atrasties drošībā. Un tieši tāpēc ir svarīgi zināt, kas ir patiesās briesmas.

Mēs visi esam materiāli-garīgās būtnes. Mums katram ir fizisks ķermenis un tas, ko mēs apzināmies kā personību, jeb dvēseli. Pie fiziskā ķermeņa mēs varētu pieskaitīt prātu, kur dzimst racionāli lēmumi, kas pamatoti cilvēka ārējā spēkā un iespējās. Savukārt dvēselē noris garīgie procesi – ilgas, cerības, sapņi – kas mūs rosina tiekties pretī jaunai dienai. Taču, starp šīm divām cilvēka dabām ir zināma spriedze.

Lieldienu notikums ir ārkārtīgi dinamisks. To īpaši pasvītro autora lietotie vārdi: „Redzi! Un notika!” Proti, notiek kaut kas neparasts, līdz šim nedzirdēts. Kaut kas, ko ikvienam būtu jāzina. Turklāt, te notiek neparastas lietas!

Pirmais, ko Matejs piemin, ir zemestrīce: „[..]un redzi, notika liela zemestrīce.” Šī satricinājuma iemesls ir eņģeļa nonākšana no debesīm. Viņš noveļ akmeni no kapa un sēžas tam virsū.

Tā apustulis apraksta spēku, kas uzvar nāvi, – cilvēkam neuzvaramo un neizbēgamo varu. Briesmīgais baiļu un neziņas akmens top novelts. Tur, kur valdīja tumsa, tagad ir atspīdējusi dzīvības gaisma. Liela zemestrīce laikam ir visatbilstošākā zīme šim notikumam.