Patiesība, kas dāvā dzīvību

Svētruna Lieldienu septītajā svētdienā

Lasījums no Jāņa evaņģēlija 15:26–16:4 >>

Šīs svētdienas lozungs ir “Uzklausi”. Šis pamudinājums atrodams šodienas ievada psalmā, kas iesākas ar vārdiem: “Uzklausi manu balsi, kad es saucu!” Taču šīs lūgšanas pirmsākums ir atrodams piektajā Mozus grāmatā, kur ar šiem vārdiem tauta tiek aicināta uzklausīt Dieva sacīto: “Klausies, Israēl! Kungs, mūsu Dievs, ir viens Kungs! Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku! Lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, ir tev sirdī!” Veids kādā Dievs vēlas runāt ar cilvēku ir pielīdzināms tēva vai mātes sacītajam, aicinot bērnus pie galda. Šis aicinājums nepārprotami ir aicinājums uz rīcību.  Ebreju valodā vārds uzklausīt (dzirdēt) vienlaikus nozīmē arī to darīt. Katrs vārds, ko Dievs ir runājis savai tautai, vienmēr ir bijis par svētību un glābšanu.

Šodienas evaņģēlijā Jēzus stāsta saviem mācekļiem par tiem uzticēto misiju – būt Viņa vēsts paudējiem. Tamdēļ Jēzus tiem sūtīs Aizstāvi, Patiesības Garu, kas mācīs un atgādinās visu, ko Kungs mācījis. Nav šaubu, lai kaut ko mācītu citiem, tas vispirms ir jāapgūst pašam, gan teorijā, gan praksē. Kā Dievs sacīja savai tautai: “Lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, ir tev sirdī!” Proti, atceries un pārdomā, līdz patiesība iemājo sirds dziļumos.

Taču tā ir šodienas pasludinājuma pirmā daļa, tālāk Jēzus pievēršas praktiskajai pusei. Būt Dieva patiesības paudējam nav tik vienkārši. Jēzus mācekļiem dara zināmu, ka viņu laikabiedri nebūt neuzņems tos ar lielu prieku – kādi tos padzīs, un nav izslēgts, ka kādi tos meklēs nogalināt. Turklāt to darot, cilvēki domās piepildām Dieva prātu. Ņemsim vērā – Jēzus nesaka, ka šie ļaudis būs velna apsēsti cilvēki, bet gan tādi, kas zaudējuši vēlmi klausīt un sirdī pārdomāt Dieva vārdu patiesību.  Mēs visi esam grēka ievainoti, un bez vēlmes kaut pakustināt mazo pirkstiņu lietas labā, spējam vien atspoguļot savu ievainoto būtību. Proti, lai ko Dievs sacītu, mēs vienmēr gribam kaut ko piebilst. Šādi mēs cenšamies apliecināt, ka arī mums ir autoritāte, savā prātā domājot: “Man arī gribas kaut ko piebilst. Jā, varbūt Dievs kaut ko ir noteicis, bet man ir tiesības īstenot un apmierināt savus sapņus un kaislības. Jo es esmu brīvs cilvēks.”

Neviens no mums nav pilnībā brīvs no grēka varas – apustulis Pāvils to sauc par “veco cilvēku (..), kas savās iekārēs nomaldījies, iet bojā.” Nomaldījies un pretenciozs, aizvien pārliecināts par savu taisnību, bet vienlaikus arī bailīgs, domājot par nāvi. Par šo mūsu grēka ievainoto apziņas daļu apustulis runā kā par novalkātu apģērbu, ko sen jau laiks novilkt un izmest, tā vietā “apvelkot” jauno “cilvēku, kas ir atjaunots saprašanā pēc Radītāja tēla.”

Taču tas apraksta ne tikai mūs kā indivīdus, bet arī sabiedrību kopumā. Tajā valda pastāvīga spriedze, kas izpaužas neapmierinātībā un galējā formā – agresijā. Jēzus, ienākot šajā pasaulē, piedzīvo tās pretestību un agresiju. Jēzus dzīve apraksta sadursmi starp divām patiesībām – Dieva un grēkā kritušā cilvēka. Kad Jēzus stāvēja Pilāta priekšā, sacīdams, ka Viņš ir patiesība un nāk no patiesības, Pilāts Viņam jautāja: “Kas ir patiesība?” Pilāta pieredze liecināja, ka laicīgās pasaules lietu kārtībā nav vienas patiesības. Ir viņa kā indivīda patiesība, Romas imperatora patiesība, Jūdu tautas garīgo un laicīgo vadītāju un sakūdītās tautas patiesība. Un nu vēl Jēzus patiesība. Kura no šīm ir tā īstā?

Evaņģēlijs liek mums raudzīties uz mūsu laika notikumiem kā tādiem, ko ietekmē cīņa par to, kas ir patiesība. Mēs redzam, cik sarežģīta ir pasaule ar tās daudzajām patiesībām. Un katra no tām pretendē uz savu vietu un grib saglabāt savu statusu, cīnoties līdz nāvei. Par to liecina arī agresīva cīņa pret visu, kas ir tradicionāls. Šī laikmeta gars saka: “Atbrīvojieties no visiem veciem, tradicionāliem un ar putekļiem pārklātiem uzskatiem!” Šis ir grēka ievainotās pasaules patiesības lozungs, kā priekšā visam vecajam ir jāatkāpjas.

Dievs un Izraēla tautas vēsture mums nepārprotami atgādina – šie procesi nav jauni un unikāli, tie ir bijuši kopš grēkā krišanas. Dievs mums māca, ka viss, ko cilvēks dara, turoties pie savas patiesības, ir tikpat īslaicīgs, cik cilvēks pats. Vienīgais, kas spēj dāvāt dzīvību, ir mūsu griba ne tikai dzirdēt Dievu, bet paklausīt Viņam. Likt Viņa dzīvību savas eksistences centrā. Pretējā gadījumā mūsu pūliņi vienmēr ved cauri nemitīgām cīņām, grūtībām, ciešanām un beigās ieved nāvē.

Tāpēc Jēzus ir cēlis savu baznīcu, kurā Viņš ir apsolījis savu klātbūtni un patiesību. Baznīcas pastāvēšana un misija nav primāri pamatota likumā – tev būs un tev nebūs –, bet gan Dieva žēlastībā, piedošanā un mīlestībā uz cilvēkiem. Taču tā nav arī mīlestība, par ko runā mūsdienu rietumu pasaule, kas Dievu pārveidojusi par gadu nastas apkrautu vectēvu, kas sentimenta pārņemts, ļauj mazbērniem darīt visu, ko vien tie vēlas un izpilda to iegribas. Savukārt vecākus pamāca, sacīdams: “Ļaujiet taču tiem izbaudīt bērnību. Lai tik spēlējas, tas nekas, ka tie kaut ko sabojā, es visu sakopšu.” Nē, Dieva žēlastība, piedošana un mīlestība uz cilvēku nav atraujama no Viņa mums dotā paklausīšanas un uzticēšanās principa.

Tāpēc Jēzus mūs māca –, lai kas notiktu, lai cik skaļas būtu balsis sabiedrībā, lai cik uzstājīgas būtu pasaules prasības, tās visas ir pārejošas. Iespējams, ka nav nekā ļaunāka, kā nodot visu varu tam, kas vienā dienā mirst un izgaist nebūtībā. Jēzus stāsta līdzību par bagāto neprāti, kuram Dievs saka: “Tu neprātīgais, šodien es no tevis atprasīšu dzīvību. Kam paliks viss tas, ko tu esi uzskatījis par lielu un nozīmīgu.” Citiem vārdiem, ja savas dzīves laikā tiecamies apmierināt savas kaislības un iekāres, tad vienā brīdī neizbēgami zaudējam visu. Vienīgais, kas paliek nemainīgs mūžīgi, ir Radītāja izteiktā griba. Tas ir patiesības vārds, par ko Dievs saka: “Uzklausi mani!” Tā ir patiesība, kas dāvā iespēju dzīvot Dieva radītāja pasaulē ar tās resursiem un skaistumu, lai mēs to spētu pārvaldīt. Tas ir iespējams, vienīgi klausoties un rīkojoties pēc Dieva gribas. Tas ir cilvēka cienīgas un jēgpilnas dzīves garants. Ārpus tā ir vienīgi posts un nāve.

Jēzus mūs iedrošina stāvēt stipri un nelokāmi, jo mums ir dots Svētais gars, kas aizvien ir klātesošs, lai mums mācītu un atgādinātu visu, ko Jēzus ir sacījis. Tam nav nepieciešamas īpašas meditācijas, atbilžu meklēšana dziļi sevī vai ilgstoša klusēšana. Ir vienkārši jāpievēršas tam, ko sacījis Jēzus un svētie apustuļi. Dieva vēsts ir saprotama pat bērniem – Viņš iestājas par dzīvību. Viņš mūs aicina nestāvēt malā, bet pievienoties dzīvei kopībā ar Viņu, lai beigās mēs ieietu mūžīgās dzīvības valstībā, kurā viss ir pamatots žēlastībā, piedošanā un mīlestībā. Tāpēc Jēzus mūs iedrošina stāvēt stipri par to, kas ir patiesa dzīvība. Viņš mums ir sagatavojis visu, kas vien nepieciešams, lai varam kalpot savam tuvākajam un liecināt par patiesību. Un pat ja tas notiktu nāves draudu priekšā, mums ir sagatavota mājvieta kopībā ar Trīsvienīgo Dievu, kā apustulis Pēteris saka: “(..) lai jūs līksmotos nebeidzamā priekā.” Šodien Dievs mums atkal ir dāvājis iespēju dzirdēt, uzklausīt un piepildīt Viņa gribu, kas sniedz patiesu dzīvību. Saņemsim to bijībā un pateicībā. Āmen.