Apustulis Pāvils par saviem laikabiedriem sacīja: “Apgalvodami, ka ir gurdi, tie izrādījās muļķi.” (Rom 1:22) Šos vārdus apustulis lietoja, runādams par cilvēkiem, kas pamatpatiesības vērtēja pēc sava prāta iegribas, tā, it kā tās būtu viņu pašu radītas. Proti, to, ko tiem atklājis Dievs, tie piedēvēja sev, un sekojoši slavēja sevi, nevis patiesības autoru. Kā rezultātā, kā sacīja Pāvils, šie cilvēki ir “kļuvuši tukši – un viņu neprātīgā sirds ir aptumšojusies.” (Rom 1:21)

Šodien šī pašgudrība ir redzama vai ik uz soļa. Tā atrodama ne tikai “dīvānu komentētāju” komentāros, bet arī sabiedrībā zināmu un augstus amatus ieņemošu cilvēku izteikumos publiskā telpā. Viens no pēdējā laika siloģismiem ir atsaukšanās uz kristīgām vērtībām kā cilvēcību raksturojošiem lielumiem, kam būtu jāveicina iecietība, līdzjūtība un mīlestība sabiedrībā, tajā pašā laikā pašu kristietību apzīmējot kā neiecietības sējēju. Turklāt vēl piezīmējot, ka baznīca ir šķirta no valsts, un tās viedoklis nav saistošs. Patiesi, šajos apgalvojumos trūkst loģikas. Par baznīcas un valsts šķirtumu var piekrist, tas ir objektīvi, bet par viedokļa paušanu gan nē. Jo demokrātiskajā sabiedrībā tiesības uz viedokli deklarē Satversme. Kas attiecas uz baznīcas lomu rietumu kultūrā, tad jāpatur prātā, ka tādi jēdzieni, kā cilvēcība, iecietība, žēlsirdība, piedošana un mīlestība ir kļuvuši par pamatu mūsu kultūrai, pateicoties tieši Kristus baznīcai. Te ir vietā piezīmēt, ka vārds “kultūra”, nozīmē kopšanu, uzturēšanu. Sabiedrība var pastāvēt, tikai kopjot un sargājot pamatvērtības, proti, turoties pie patiesības. Tāpēc piesaukt “cilvēcību” raksturojošās vērtības atrauti no kristietības ir absurdi. Ja atmet šo jēdzienu avotu, Dievu, tad tie paliek tikai tukši vārdi, kuru nozīmi mēs varam skaidrot katrs pēc savas samaitātās iztēles. Un kas gan labs var nākt no šādas neprātīgas un aptumšotas sirds?

Kas mūs sagaida pēc...? Šis jautājums kā tēmas pieteikums ir atrodams teju katrā ziņu lapā. Lai arī Jēzus laika Izraēlu neplosīja pandēmija, ļaudis nodarbināja līdzīgs jautājums – Kas mūs sagaida nākotnē? Tas netieši ieskanas šodienas evaņģēlijā.

Jēzus darbošanās ir “sakustinājusi” sabiedrību, izraisot runas, un, kā tas parasts, arī baumas. Ko mums atnesīs šī sludināja aktivitātes? Šīs runas ir sasniegušas arī pēdējo vecās derības pravieti Jāni, kurš tobrīd atrodas ieslodzījumā. Jaunumus viņš saņem no saviem mācekļiem. Taču šoreiz tie ir satraukti, un tāpēc Jānis tos sūta pie Jēzus ar jautājumu: “Vai tu esi tas, kam jānāk, vai mums citu gaidīt?” Šī uzdevuma mērķis ir skaidrs. Patiesību par Jēzu nevar uzzināt tirgus laukumā vai krogā, tā ir atrodama, sastopoties ar viņu. Turklāt nederēs paskatīšanās pār žoga malu vai priekšā stāvošo pleciem. To skaidri izsaka arī Jēzus atbilde atnācējiem: “Ejiet un sakiet Jānim visu, ko dzirdat un redzat: akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīsti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas, un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” “Sakiet visu, ko dzirdat un redzat”, pavisam noteikti ietver kopā pavadītu laiku, uzmanīgu vērošanu un klausīšanos. Un patiesi, tiem ir ko pārdomāt un kopā likt, lai sagatavotu atbildi savam skolotājam. Viens ir skaidrs, ja Jēzus ir Vecajā Derībā apsolītais Glābējs, tad ir pienākusi pravieša Jesajas pieteiktā Dieva atnākšana: “Viņš nāk jūs glābt. Tad aklajiem atvērsies acis, un atdarīsies kurlā ausis...” (Jes 35:4)

Gan jau katram no mums ir prātā ainas no kinofilmas vai romāna par jūras braucējiem, kur neatņemama sižeta daļa ir biezā miglā vai vētrā nokļuvis kuģis. Kapteinis kopā ar stūrmani, izmisīgi mēģinot saskatīt jel kādus orientierus, negaidīti piedzīvo kuģa uzskriešanu sēklim vai klintīm. Skan trauksmes zvans, komanda cenšas glābt, kas glābjams, taču viļņu spēks ir neapturams. Cauri bangām skan palīgā saucieni, vieni meklē glābiņu laivā, citi tveras pie peldošiem priekšmetiem, beigās tikai daļa no komandas izglābjas no bojāejas. Nav šaubu, orientieru neesamība neizbēgami noved pie katastrofas vai apokalipses.

Divdesmitā gadsimta sākumā jūras un aviācijas terminoloģijā tika ieviests glābšanas signāls “Mayday” (m'aidez), kas tulkojumā no franču valodas nozīmē, “steidzies man palīgā”. Zīmīgi, ka līdzīgi vārdi ir atrodami Bībelē: “Steidzies, ak Kungs, mani izglābt!” (Ps 70:2) Vajadzība pēc glābēja ieskanas arī pirmās Adventa svētdienas evaņģēlijā – “paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.” (21:28)

Iemesls, kādēļ Jēzus stāsta šo līdzību, ir Pētera jautājums: “Cik reižu man jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani?” Jā, cik reizes man ir jāpiedod? Jēzus atbilde ir, “līdz septiņdesmit reiz septiņām” – tas ir līdz 490 reizēm. Citiem vārdiem, piedošana neparedz ierobežojumu. Šis apgalvojums izriet no Jēzus sacītā: “Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs... piedodiet un arī jums tiks piedots!” (Lk 6:36-37) Turklāt piedošanai ir tiešs sakars ar dzīvību. Mūsu Tēvs lūgšanā mēs sakām: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Dienišķā maize ir viss, kas nepieciešams dzīvībai, vienai dzīves dienai un tās pamatā ir piedošana, jeb Dieva līdzcietība un žēlastība. To var izteikt arī šādi - kur ir piedošana, tur ir dzīvība un otrādi.

Te nu mēs, tāpat kā Pēteris, sastopamies ar nopietnu izaicinājumu. Jēzus līdzība nepārprotami izceļ piedošanas saikni ar dzīvību un kā pretstatu tam – nepiedošanu kā nebeidzamas ciešanas. To, cik smagi ir atrasties nepiedošanas stāvoklī, būs piedzīvojis ikviens no mums. Kaut kas mūsos ir tāds, kas nekļūdīgi atpazīst šo nāvīgo stāvokli. Tā ir sirdsapziņa. Tieši par to ir šodienas līdzība.

 
"Kristīgā dzīve pastāv un ir ietverta trijās lietās – ticībā, cerībā, mīlestībā." (Mārtiņš Luters)

Šis Lutera citāts ir ne vien precīzs Reformācijas jeb Ticības atjaunošanas svētku lozungs, bet arī trāpīgs šīs dienas lasījuma tēmas pieteikums.

Farizeju sūtīti ļaudis jautā Jēzum, vai ir atļauts maksāt ķeizaram nodevas. Nav šaubu, jautājums par nodevām tiek uzstādīts ticības kontekstā – vai ticīgajiem jūdiem ir jāmaksā Romas ķeizaram nodevas? Tomēr ar šodienas pieredzi ikviens uzmanīgs lasītājs te saskatīs arī politisku tēmu. Taču evaņģēlija notikums ļauj secināt, ka ticībai nav tik daudz konflikta ar naudu (bez maksājuma līdzekļiem nav iespējams iegādāties pārtiku, apģērbu nedz ko citu sadzīvei nepieciešamo), bet pavisam noteikti ir spriedze ar politiku, kā to precīzi izceļ Jēzus vārdi: “neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevar kalpot Dievam un mamonam.” (Mt 6:24)

“Mājas, mīļās mājas!” ir sens un tik saprotams apgalvojums. Taču šodien daudziem pandēmijas ierobežojumi atrašanos mājās ir padarījuši par lielu izaicinājumu un pārbaudījumu laiku. Atsevišķos gadījumos tas pat ir novedis pie neiecietības un vardarbības. Tāpēc mājas vienai daļai cilvēku vairāk asociējas ar sava veida ieslodzījumu. Ne jau velti, pie pirmajiem ierobežojumu atvieglojumiem, lielākā daļa sabiedrības metās ārā no mājām, lai izbaudītu brīvību. Prom no ierastā, apnikušā, nogurdinošā un kaitinošā.
 

Uz šī fona, šodienas evaņģēlija notikums, iespējams, kļūst daudz aktuālāks, nekā līdz šim. Te ir kāds tēvs, galma ierēdnis, kurš, dēla slimības nomākts, dodas ārā no mājas, meklējot glābiņu dēlam un sev. Kānā ir ieradies Jēzus, un ziņa par šo “brīnumdari” ir sasniegusi Kapernaumu. Tad nu tēvs dodas gandrīz divdesmit kilometru tālajā ceļā prom no mājām – prom no nogurdinošās ikdienas pretī brīnumam. Savā ziņā mēs ikviens varam arī sevi ieraudzīt šajā notikumā.

Šī Jēzus līdzība Mateja evaņģēlijā mūs pārsteidz ar tajā atrodamo vardarbību. Interesanti ir tas, ka šī līdzība ir lasāma arī pie Lūkas, bet tur nav vardarbības elementa. Kāpēc Matejam tas licies svarīgi? Iespējams, tāpēc, ka Mateja vēstījums ir adresēts jūdu auditorijai. Jūdi ir tauta, kas lepojas ar izredzētību, bauslību un apsolījumiem par miera laikmetu, ko atnesīs Mesijas ierašanās. Taču Viņa atnākšana netiek sagaidīta ar priecīgām gavilēm un bagātīgi klātiem svētku galdiem. Un tas izrādās izšķiroši tieši jūdu tautai.

Te būtu svarīgi paturēt prātā, ka līdzība nav tik daudz par Dievu, bet gan viņa valstības citādumu, salīdzinot ar cilvēku radīto lietu kārtību. To skaidri izceļ Jēzus lietotais salīdzinājums ar kāzu mielastu – debesu valstība līdzinās kāzu svinībām. Šo skaisto, gaismas pielieto tēlu pēkšņi apēno aicināto viesu atsacīšanās piedalīties tajā. Tas ir negaidīts pavērsiens stāstījumā un liek klausītājiem “saspicēt ausis”. Kas te notiek? Kādas tam būs sekas?

“Klausies, Israēl! Mīli Kungu, savu Dievu...!” 5Moz 6:4, 5

Šodienas evaņģēlijā Jēzus atsaucas uz Vecajā Derībā atrodamo Dieva augstāko bausli, “Klausies, Israēl! Mīli Kungu, savu Dievu...!” Tā ir nepārprotama pavēle. To skaidri izsaka mums zināmā, senā baušļu forma ar šo “Tev būs” un “Tev nebūs” ievadu. Bet vai mīlēt var pēc pavēles? Pat neiedziļinoties detaļās, ikviens zinās sacīt, ka mīlestība ir abpusējs process. Tas drīzāk ir gribas, apņemšanās un izvēles akts.

Vai tā varētu būt kļūda? Pavisam noteikti nē. Jēzus vārds vārdā citē bauslībā sacīto. Marka evaņģēlijā Jēzus to iesāk ar ievadvārdiem: “Klausies, Israēl!” Lūk, kur atbilde. “Klausies” ir izšķirošais vārds, kas soli pa solim ved pretī šī baušļa būtībai. Dzirde izrādās ir svarīgāka par redzi un citām maņām. Tam nevar nepiekrist, jo dzirde turpina darboties, pat mums esot miegā - tā praktiski vienmēr ir nomodā. Katrs no mums būsim piedzīvojuši baiļu vai spriedzes brīžus, kad vienīgais, ko dzirdi, ir tavi sirds puksti. Dzirdēt sirdi, iespējams, ir tuvākais sinonīms vārdam mīlēt. Te nu pēc pieredzes varam tikai piekrist - patiesākās sirds ilgas ir, kad kāds, ko mīli, nav tavā redzeslokā. Dzirdēt mīļotā cilvēka balsi tādos brīžos ir lielākā dāvana.

Šim notikumam ar atraitnes vienīgā dēla augšāmcelšanu ir līdzība ar pravieša Elijas veikto atraitnes dēla izglābšanu. Atraitne senajā pasaulē bija pakļauta nopietnām ekonomiskām grūtībām, jo īpaši, ja viņai nebija plaša radu loka vai savu uzkrājumu. Vientuļa atraitne bija nolemta nabadzībai. Dieva žēlsirdība šajos stāstos pieskaras nabadzības un sociālās atstumtības jautājumam, taču mums nevajadzētu attiecināt šo žēlastību tikai uz ekonomiskām grūtībām. Dieva žēlsirdība meklē dziedināt salauztas sirds ievainojumus, šādi mazinot cilvēku ciešanas.

Mēs ieraugām šo žēlastību Jēzus attieksmē un rīcībā, sastopoties ar bēru procesiju, kas pavada atraitni un viņas mirušo dēlu. Jēzus, uzrunājot mirušo, lieto vārdu “neaniskos”, kas ir tulkojams kā pusaudzis vai jauneklis. Lūka nepiemin, ka pavadītāju vidū ir nelaiķa sieva. Tāda teorētiski varētu būt, jo Jēzus laikā vīrieši apņēma sievas ap 18 gadu vecumu. Tādejādi, atraitne ne tikai zaudēja dēlu, bet kopā viņu arī nākotnes sapņus par mazbērniem un pašas nonākšanu dēla ģimenes aprūpē. Tas patiesi ir smags zaudējums.

Žēlastība jums un miers no Dieva mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus!

Šodienas Vecās Derības lasījumā pravietis Jesaja saka: “...tevi dēvēs par plaisu aizdarītāju, par ielu atjaunotāju, kas gādā, kur dzīvot!” (Jes 58:12) Ar šodienas acīm raugoties, tas izklausās pēc “bedrīšu lāpīšanas” un nebeidzamajiem Rīgas ielu remontiem, kuru organizētāji un veicēji nevar lepoties ar labu slavu, drīzāk jau otrādi. Ar vārdiem «ielu remonts» varētu apzīmēt nebeidzamu, bezjēdzīgu un izšķērdīgu darbošanos. Kamēr pravietis lieto šo alegoriju, lai aprakstītu svarīgu un vitāli nozīmīgu norisi, kas rada labu vidi, kur dzīvot!