Dieva žēlastības un laipnības mielasts

Lasījums no Lūkas evaņģēlija 14:16–24 >>

Mīļā draudze, māsas un brāļi Kristū!

Šodien mēs svinam dienu, kas ir vairāk nekā tikai gadskaitlis. Tā ir dzīva liecība – par Dieva žēlastību, par atsaucīgām sirdīm, drosmi un ticību, kas mūsu baznīcai ļāvusi pastāvēt jau 119 gadus. Mēs Vecās derības lasījumā dzirdam Dieva aicinājumu tuvoties Viņam, tāpat kā to dzirdēja mūsu priekšgājēji – nākt un smelt, uzņemt, klausīties un dzīvot aicinājumā.

Jesajas grāmatas 55. nodaļā ir atrodami dzīvības pilnie vārdi: “Ak! Visi, kam slāpst, nāciet pie ūdens, kam nav sudraba – nāciet, pērciet un ēdiet.” Tas nav tikai aicinājums izslāpušiem ceļiniekiem tuksnesī – tas ir Dieva aicinājums ikvienai cilvēka sirdij, kas ilgojas pēc patiesības, mierinājuma un dzīvības. Un šis aicinājums ir pārsteidzoši dāsns: “Sudraba nevajag – par velti ņemiet vīnu un pienu!”

Šis laipnības, brīvības un pārpilnības pilnais aicinājums skan arī šodienas Jēzus līdzībā. Lielais svētku mielasts ir gatavs. Dievs ir sagatavojis visu, kas nepieciešams dzīvei un svētlaimei. Taču aicinātie... aizbildinās. Viens nopircis tīrumu, cits – vēršus, trešais apņēmis sievu. Šajās darbībās kā tādās jau nav nekā ļauna – tās ir ikdienišķas vajadzības un rūpes. Bet tās var kļūt par šķērsli, pat par liktenīgu kļūdu, ja kļūst par dzīves pamatu. Ikdienišķas raizes un rūpes spēj apslāpēt sirds ilgas pēc Dieva Gara elpas – pēc svētuma un patiesības.

Bet laimīgā kārtā Dievs ir neatlaidīgs un uzticams. Viņš sūta savus ļaudis pa ceļiem un sētām, pilsētas nomalēm un laukiem, lai aicinātu visus – nabagus, tizlus, aklus un kroplus. Visi, pilnīgi visi, top aicināti, mudināti, pat spiesti nākt un priecāties. Tā ir Dieva žēlastība! Viņš mūs meklē, pirms mēs esam sākuši domāt par Viņu. Viņš aicina un mudina pasteigties, jo galds ir saklāts. Kāpēc velti izniekot laiku nīcīgajam, ja ir aicinājums pieskarties un uzņemt to, kas ir patiess un mūžīgs. Viss ir gatavs kāzu svinībām – ir laiks svētkiem!

Varētu jautāt: “Kāda jēga no šī aicinājuma? Kamdēļ velti tērēt laiku?” Bet kam vispār ir jēga, ja cilvēka dzīve aprobežojas vien ar to, kas iznīkst un zūd? Mūsu kultūra ir tapusi un veidojusies dēļ un uz patiesības, svētuma un dzīvības, kas tapusi redzama Kristus personā. Arī mēs esam daļa no sabiedrības un tautas, kas reiz atsaucās šim aicinājumam. Un šī lielā baznīca ir tam pierādījums.

Toreiz, 1906. gada 11. jūnijā (pēc Juliāna kalendāra) jeb 24. jūnijā pēc šodienas kalendāra, tika iesvētīta šī baznīca. Tās nebija tikai ēkas atklāšanas svinības. Tas bija latviešu ilgoto sapņu piepildījums un ticības uzvara. Latviski runājošā sabiedrība, kurai brīvā Latvijas valsts vēl bija tikai tāls sapnis, ilgojās pēc sava dievnama – vietas, kur Dieva Vārds skan viņu valodā, viņu sirdīm.

Un šo vajadzību saprata un atbalstīja arī plašāka luterticīgā Rīgas sabiedrība, tostarp vāciski runājošie brāļi un māsas Kristū, kas ziedoja un līdzdalīja. Tas vien ir apliecinājums Evaņģēlija spēkam, ka Kristus Vārds ir stiprāks par robežām un valodām. Taču Jaunā Ģertrūdes baznīca kļuva par redzamu zīmi, ka latviešu tauta vēlas savu pulcēšanās vietu Dieva priekšā – skaistu, cienīgu un brīvu. Tā kļuva par brīvās nacionālās domas liecinieci, kas vēlāk iemiesojās Latvijas Republikas dzimšanā 1918. gada 18. novembrī.

Tāpēc mūsu baznīca ir vairāk nekā majestātiska celtne. Tā ir zīme un atgādinājums brīvai nacionālajai domai. Tā ir liecība patiesības un brīvības gaismai, kas turpināja degt latviešu sirdī – cauri kariem, ideoloģijām un neskaitāmām pārmaiņām. Un šodien mēs esam šī atgādinājuma un liecības mantinieki un nesēji. Tas ir un tam ir jābūt mūsu ticības stāstam un apliecinājumam – par Dieva žēlastību, kas cerību spēj pārvērst par īstenību.

Dieva Gars caur pravieti pauž: “Meklējiet Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš tuvu!” Un Jēzus savā līdzībā mums saka, ka tas nav viens no mielastiem daudzu starpā, bet Dieva paša gatavots un pasniegts. Tā nav tikai līdzība, bet pati Jēzus dzīve – ar krustu un augšāmcelšanos, uzvaru pār grēka varu un nāvi. Tas ir mielasts, kurā Jēzus sniedz pats sevi. Kā Viņš ir sacījis: “Es esmu dzīvības maize. Kas nāk pie Manis, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam” (Jņ 6:35). Un vēl Viņš saka: “Nāciet pie Manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un Es jūs atvieglināšu.” (Mt 11:28)

Un tādejādi šis dzīvu darošais un atbrīvojošais mielasts tiek klāts pie mūsu altāra jau 119 gadus. Jēzus mūs šodien aicina ne tikai uz pagātnes notikumu atceri un svinībām. Viņš mūs aicina uz dzīvu, patiesu sadraudzību ar Sevi, savienodams pagātni ar šodienu un iezīmēdams ceļu pretī mūžīgai dzīvībai. To visu mēs saņemam šajā namā, ko tēvi un mātes stiprā ticībā un drošā cerībā ir cēluši Dievam par godu un mums par svētību.

Tāpēc aizvien pateiksimies par tiem, kas ticēja, ziedoja, kas kalpoja un lūdza. Bet pāri visam, lai pateicamies Tam, kurš arī mūs reiz nosauca vārdā svētajā kristībā un sacīja: “Nāc!” Un, atbildēdami Viņa aicinājumam, esam kļuvuši par nebeidzamu svētku dalībniekiem, līdz ar visiem svētajiem un izglābtajiem Debesīs.

Gādāsim, lai mūsu sirdis aizvien būtu atsaucīgas dzīva Dieva aicinājumam. Lai ikviens no mums varētu liecināt, ka šis nams ir mūžīgās dzīvības svētku mielasta vieta, kur pats Dzīvības Kungs ir klātesošs un sniedz savu klātbūtni. Tas ir skaists un patiess stāsts par ticību un cerību, kas vismazāko dara lielu Dieva valstībā!

Āmen.

Latvijas-Vācijas koru sadraudzības projekts
Vidzemes jauktie kori "Rītu puse" un "Imera" apvienosies ar Marijas Magdalēnas draudzes un Bergenas-Enkheimas draudzes koriem no Frankfurtes, lai kopīgi atskaņotu amerikāņu komponista Stīva Dobrogoša (Steve Dobrogosz) Mesu korim, stīgu kvintetam un klavierēm. Šo skaņdarbu izpildījuši kori jau vairāk nekā 45 valstīs un tas kļuvis par neatņemamu baznīcas mūzikas repertuāra sastāvdaļu. Uzzini vairāk >>