Mīļā draudze, kristību viesi!

Šodienas Jēzus līdzība ir par diviem cilvēkiem, kas dodas uz templi. Viens ir farizejs – tautas garīgo tradīciju turētājs, Sinedrija loceklis, sabiedrības elites pārstāvis un cienījams cilvēks. Par savas dzīves pareizumu pārliecināts un lepns. Otrs ir muitnieks – cilvēks ar sliktu slavu sabiedrībā dēļ sadarbības ar Romas okupācijas varu. Amats tam ļauj ieturēt papildu muitas procentus, lai gūtu lielāku peļņu. Tautas acīs, vienkārši sakot, – slikts cilvēks.

Divi, šķiet, nesalīdzināmas morāles cilvēki. Taču abi lūdz. Tieši šis moments izrādās izšķirošs. Tikai viens no viņiem atgriežas mājās attaisnots. Un tas nav farizejs, kurš uzskaita savus nopelnus, bet gan muitnieks, kurš izsaka vienkāršu, bet patiesu lūgumu: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs.”

Tā ir lūgšana, atzīšanās, kurā cilvēks nepaaugstinās savā paštaisnībā, bet noliecas pazemībā. Muitnieks nepaļaujas uz saviem darbiem un izmanību, viņš neslēpj savas dzīves ēnas puses, savu nomaldīšanos, bet atgriežas, paļaudamies uz Dieva žēlastību. Un tieši pazemīgā ticībā, nevis paštaisnībā, sirds sastopas ar savu Glābēju, kurš ir Patiesība. Šī pasaules kārtībā šķietami mazsvarīgā detaļa atklāj, cik izšķiroša ir Dieva patiesība muitnieka un ikviena cilvēka dzīvē. Patiesība ļauj lietas ieraudzīt citā gaismā.

Nākamais evaņģēlija sižets turpina šo tēmu, to apskatot no cita skatupunkta. Pie Jēzus tiek nesti bērni. Mācekļi mēģina bērnu vecākus apturēt, bet Jēzus, tos norājis, saka: “Ļaujiet bērniņiem pie manis nākt un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.” Un vēl: “Patiesi Es jums saku: kas Dieva valstību nesaņems kā bērniņš, tas neieies tajā.”

Šie divi tēli – muitnieks un bērns – nav nejaušība. Jēzus turpina vienu un to pašu domu. Gan muitnieks templī, gan mazais bērns ir cilvēks, kurš neko nespēj dot, bet, esot patiess un pazemīgs, saņem lielāko no dāvanām – kopību Kristū.

Šodien svētajā kristībā mēs līdz ar bērnu kļuvām par šīs Dieva dāvanas dalībniekiem. Kristība ir notikums, kurā ticībā un pazemībā pienestais vai atnākušais sastopas ar Jēzu – Glābēju. Viņš vienīgais spēj dāvāt jaunu dzīvi, atraisot grēka saites, ar piedošanu apklājot dvēseles brūces un ļaujot “piedzimt no augšienes” (Jņ 3:3-5), lai cilvēks kļūtu par Dieva valstības mantinieku. Kristība to sniedz ne tāpēc, ka cilvēks būtu pelnījis, bet tāpēc, ka Dieva žēlastība ir neierobežota un dāsna. Jo, kā apustulis Pāvils sacīja: “Dievs grib, lai visi cilvēki tiktu glābti un nāktu pie patiesības atzīšanas.” (1Tim 2:3-4)

Svētā kristība ir liecība Dieva žēlastībai un mīlestībai uz ikvienu cilvēku. Kristus saka: “Kas Dieva valstību nesaņems kā bērniņš, tas neieies tajā.” Kā to saprast? Bērns ienāk pasaulē, kas tapusi sen pirms viņa dzimšanas. Tajā ir vecāki un citi tuvinieki, kurus bērns nevar izvēlēties. Viss, ko mazais cilvēks var darīt, ir atklāt un izzināt šo pasauli. Uzticēties vecāku rūpēm un mīlestībai, jo tas ir vienīgais viņa pastāvēšanas garants. Un šo mīlestību, bērns nesaņem kā atlīdzību, bet kā dāvanu.

Tāpēc kristība nav atalgojums par sasniegumiem, bet Dieva mīlestības pieskāriens, kas turpmāk ļauj atzīt, ticēt un darīt labu. Tāpat kā bērns dzīvo mātes un tēva rūpju un gādības apņemts, tā arī mēs dzīvojam no debesu Tēva žēlastības un gādības. Tā ir nemainīga un mūžīga patiesība, pie kuras aizvien varam atgriezties, kad esam nomaldījušies.

Reizēm mēs mēdzam rīkoties kā līdzībā minētais farizejs – salīdzinām sevi ar citiem, cenšamies pierādīt savu taisnību un lepoties ar saviem nopelniem. Bet Jēzus mūs aizvien aicina kļūt līdzīgiem bērnam un muitniekam, kas atzīst savu cilvēcisko nepilnību un sauc pēc Dieva žēlastības. Lai mēs nebaidītos atzīt, ka mums nav nekā, ko dot Dievam, kā vien sirds ilgas pēc mīlestības – tikt mīlētiem un atbildēt mīlestībai.

Un vai tā nav ikreiz, kad pulcējamies baznīcā? Arī šodien, mēs nenākam ar saviem sasniegumiem, ko parādīt Dievam, vai ar ko lielīties citu priekšā. Mēs nākam, zinādami, ka Viņš ir labs, Viņš mūs pieņem, taisno un svētī. Dievs mūs neuzlūko pēc mūsu darbiem, bet nāk pie mums un dāvina savu Dēlu, kurš ir: “Ceļš, Patiesība un Dzīvība.” (Jņ 14:6) Un Kristus, mūs mīlēdams, saka: “Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un Es jūs atvieglināšu.” (Mt 11:28) Un mēs, paklausīdami Viņa aicinājumam, nākam kā bērni pie Kunga galda, ar sirdi, kas paļaujas, un rokām, kas atvērtas saņemt šo vislielāko Dieva dāvanu. Āmen.