Pļaujas svētki ir tā īpašā svētdiena, kad pienesam Dievam pateicību par zemes augļiem un visu citu, kas nepieciešams mūsu dzīvībai un dzīvei. Mēs pateicamies par maizi, augļiem, dārzeņiem, ģimeni, līdzcilvēkiem un visu citu, ko Dievs mums dod, gādājot par mūsu dzīvi. Pēc visām šīm dāvanām Kristus mums ikdienas ir mācījis lūgt Tēvreizē: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.”¹

Jēzus sacītais šodienas Evaņģēlijā ļauj mums ieraudzīt vēl kādu “dienišķās maizes” dimensiju, kas ir nozīmīga Viņam un pavisam noteikti arī mums: “Mana barība ir darīt tā gribu, kas mani sūtījis.” Piepildīt Dieva gribu nozīmē uzticēties un paklausīt Viņam. Tas nozīmē atzīt, ka mūsu dzīve rod piepildījumu, atzīstot Patiesību, kas ir ārpus mums pašiem. Un tā nav tikai ideja vai pieņēmums, bet Persona – Kristus. Par sevi Viņš saka: “Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” ²

Skeptiķiem, kādi bija mācekļi, samārietei pie akas, Ziharas iedzīvotājiem un miljoniem cilvēku cauri gadsimtiem sastapšanās ar šo Patiesību kļuva par nozīmīgāko dienu viņu dzīvē. Nedaudz aiz lasījuma robežas palikusī Samarijas pilsētas sieviete ir tam spilgts piemērs. Viņa gribēja skaistu un piepildītu dzīvi, bet pūliņi to sasniegt aizvien nenesa gaidītos augļus. Cerēto panākumu vietā, piedzīvoja kaunu. Cerības saņemt līdzcilvēku atbalstu zuda, redzot tos novēršamies.

Tajā liktenīgajā dienā, pusdienas karstumā, iedama uz aku pēc ūdens, viņa, iespējams, domāja: “Kaut es reiz varētu, dzerdama ūdeni no šīs akas, remdēt arī dvēseles slāpes un spēt dzīvot ar prieku un gandarījumu.” Un redzi, viņa sastapa Jēzu, kurš sacīja: “Ikvienam, kurš dzer no šī ūdens, atkal slāpst. Bet, kurš dzers no ūdens, ko Es tam došu, tam neslāps nemūžam.” Sieviete uzticējās un piedzīvoja brīnumu. Atgriezusies ciemā, viņa sacīja ļaudīm: “Nāciet, skatiet cilvēku, kas man sacījis visu, ko es esmu darījusi! Vai tikai tas nav Kristus (Mesija)?” Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus.” Lūk, sapņu piepildīšanās, gandarījuma un jaunas dzīves iesākuma stunda!

Atgriežoties pie Jēzus sacītā – “Mana barība ir darīt tā gribu, kas mani sūtījis” – mēs uzzinām, ka Dieva griba nav autokrātisks imperatīvs nīcīgajam cilvēkam, bet gan Viņa dziļākās alkas un darbs, lai dāvātu dzīvību, iznīcinātu to, kam nāves vara, un atbrīvotu cilvēku no baiļu un kauna verdzības.³ Un to visu Dievs mums dāvā savā Dēlā Jēzū Kristū.

Jēzus mācekļiem sacīja: “Paceliet acis un skatiet tīrumus – tie jau ir gatavi pļaujai.” Pavisam noteikti Viņš nerunāja par negaidīti pienākušu pļaujas laiku. Kad mācekļi pacēla acis, tie ieraudzīja visus pilsētas ļaudis nākam pie Jēzus. Tie izgāja no savas komforta zonas un devās pie Tā, kurš ir dzīvības Avots, Maize, Ceļš, Aizstāvis, Patiesība un Dzīvība, lai turpmāk savu dzīvi vadītu kopā ar Viņu. Viņiem, apustuļa Pāvila vārdiem runājot, šis bija “Dieva labvēlības laiks(..) glābšanas diena.”⁴

Pļaujas svētkos mēs tiekam aicināti pateikties par daudzajiem Dieva svētības augļiem, bez kā nav iespējama cilvēka cienīga dzīve. Tās ir mūsu darba un zemes augļu dāvanas – viss, kas nepieciešams dzīvības uzturēšanai. Mūsu laipnības, cieņas, uzupurēšanās un mīlestības augļi – ģimenes, draudzes un sabiedrības labā. Kā arī ticības augļi – dievbijība, lūgšana, uzticība un kalpošana. Un, visbeidzot, mēs paši, mūsu dzīve, kas kā auglis reiz tiksim ievākti mūžības pļaujas dienā.

Pat tie, kas nenāk uz baznīcu, saprot vienkāršo patiesību – mēs pļaujam to, ko sējam. Ja cilvēks sēj dusmas, naidu un lepnību, viņš agri vai vēlu pļaus vientulību un rūgtumu. Ja viņš sēj labestību, patiesību un mīlestību, tad dzīves raža būs gandarījums. Taču bez Dieva cilvēks neprot atšķirt, kas ir laba sēkla. Ja sēkla ir slikta, tā nevar nest labus augļus. Tas ir pavisam noteikti daudzu vilšanos un sarūgtinājumu iemesls. Tāpēc Dievs ir sūtījis savu Dēlu – Kristu –, kurš sniedz mums labo sēklu – savu klātbūtni dzīvības vārdā un Sakramentos. Un šīs dāvanas nobriedina augļus ne tikai šai dzīvē, bet arī mūžībā.

Pļaujas svētki mūsu draudzē ir arī svētdienskolas gada sākums. Mēs lūdzam, lai bērnu dzīvēs dīgtu ticības sēkla, lai viņu dzīves augļi būtu prieks, labestība un mīlestība. Un draudze ir kā dārzs, kurā mēs visi kopā augam pretī Debesīm. Tāpēc pateiksimies Dievam ne tikai par pārtiku, apģērbu, ģimeni, bērniem un brīvu Latviju, bet pāri visam par vislielāko dāvanu – Jēzu Kristu, kas ir mūsu dienišķā maize un dzīvība. Piederēt Kristum nozīmē būt Viņa pļaujas auglim, kas nobriest mūžībai. Āmen.

Lai mums svētīti un pateicības pilni Pļaujas svētki!

¹Mt 6:11; ² Jņ14:6; ³ Jņ.6:39; Ebr 2:14, 15; ⁴ 2Kor 6:6