Baznīcas pamatakmens likšana

Pēc jauktā kora dziedājuma Rīgas pilsētas prāvests Doma baznīcas virsmācītājs Gētgens savu runu latviešu valodā iesāka ar Pāvila 1.Kor. 12, 26. pantu:  „Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi.” Un tāda prieka diena esot šodien draudzei, ka viņa, līdzīgi kā Dāvids, varot izsaukties (Ps 118:24) - „Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā!” Šī vieta arī lauciniekiem esot labi pazīstama. Iebraukdami un izbraukdami no Rīgas, viņi šeit dzesējuši slāpes. Vēlāk ļaudis, te tirgodamies, krājuši laicīgās mantas. Arī turpmāk šeit pulcēsies tautas, bet dzesēs ne miesas, bet dvēseles slāpes, krājot ne laicīgās, bet mūžīgās dvēseles mantas.

Pamatakmens iemūrēšanas ceremonija notika šādi: kastītē ielika Pamata akmens likšanas aktu, kam bija pievienots Sv. Ģertrūdes baznīcas vēstures apraksts, dažas monētas, Bībeli, baznīcas plānu un citus drukātus rakstus. Tad kastīti aizlodēja un ielika pamatakmenī. Kamēr notika akmens iemūrēšana, mācītājs Šābers nolasīja Pamata akmens likšanas aktu² vācu valodā, bet mācītājs Valters – latviešu valodā. Kad mūrēšanas darbs bija pabeigts, mūrnieku meistars nodeva āmuru mācītājiem, kuri katrs sita savus trīs āmura sitienus, sakot piemērotu Bībeles pantu. Tam sekoja iesvētīšanas lūgšana, ko noturēja pilsētas prāvests. Ceremonija noslēdzās ar kora dziedājumu pūtēju orķestra pavadījumā.

¹ Datums ir norādīts pēc tolaik Krievijas Impērijas teritorijā spēkā esošā Jūlija kalendāra. Pēc Gregora kalendāra – 11. jūnijs.

² Pamata akmens likšanas akts

1413. gadā top Rīgas pilsētas uzzīmējumos Sv. Ģertrūdes baznīca pieminēta un proti kā tāda, kas jau sen pastāvēja. Kad viņa dibināta, gan paliks vienmēr nezināms. Savu vārdu viņa laikam dabūjusi līdzīgi daudzām citām Ziemeļeiropas baznīcām katoļu laikos no sv. Ģertrūdes, ceļotāju apsargātājas. Tāpēc atrodas arī vienmēr visas sv. Ģertrūdei nolemtās baznīcas ārpus pilsētas mūriem, tā arī Rīgas Sv. Ģertrūdes baznīca.

1478. gadā top atkal pieminēta Sv. Ģertrūdes baznīca. Rīgas pilsēta bija toreiz apkrauta ar baznīcas lāstiem, un svētā eļļa, caur kuru gribēja pilsētu atsvabināt no lāstiem, tapa atnesta no Rēveles. Bet tā kā pie eļļas pienākšanas pie pilsētas vārtiem tie jau bija aizslēgti, tad svēto eļļu uzlika uz Sv. Ģertrūdes altāri, lai otrā dienā lielā svētsvinīgā gājienā to nestu pilsētā.[..]

1589. gadā 19. decembrī, tā tad tai laikā, kad Lutera reformācija Rīgā bija jau stipri iesakņojusies, top pēc dabūtām ziņām nospriests tasīt jaunu Sv. Ģertrūdes baznīcu un pirmo reizi sacīja sprediķi šinī jaunajā baznīcā pirmajā Ziemassvētku dienā 1591. gadā. Bet šī baznīca top jau 1605. gadā iznīcināta, kad zviedri apsēda Rīgu. No šī gada sākot, trūkst kādu laiku ziņu par šo baznīcu. Kad pēc Ziemeļu kara „augšējās” tagad Pēterburgas ārpilsētas iedzīvotāju skaits vairojās un garīgās apkalpošanas vajadzība kļuva arvien spiedīgāka, tad aicināja, lai gan Dieva nama trūka, mācītāju Voltersu, kurš atdeva kādu sava dzīvokļa lielu istabu draudzes dievkalpojumiem un tapa tā par atjaunotāju vecajai Sv. Ģertrūdes draudzei, kura tagad nu pastāvēja bez pārtraukšanas.

Caur draudzes dāvanām bija iespējams 19. novembrī 1743. gadā pirkt dievkalpojumiem īpašu namu, kuru arvien paplašināja un 1755. gadā pušķoja ar jaunu torni. Bet tikai 1781. gadā draudze dabūja lietošanai īstenu baznīcu, kura tapa viņas krāšņuma dēļ saukta par „jauko baznīcu”. Franču kara laikā nodega šī baznīca naktī no 11. uz 12. jūliju 1812. gadā līdz ar lielāko Pēterburgas ārpilsētas daļu. Draudzei, kas nu atkas bija bez dievnama atvēra viesmīlīgi savas durvis sabiedrība „Euphonie” tik ilgi, kamēr varēja 1814. gadā iesvētīt baznīcu, kura bija caur mācītāja M. Berkholca pūliņiem no koka uztaisīta Dzirnavu un Aleksandra ielu stūrī. Ar šo dievnamu vajadzēja nu draudzei iztikt pāri par 50 gadiem, lai gan draudzes locekļu skaits bija trīs reizes tik liels tapis. Rīga bija vēl cietoksnis, neatļāva taisīt namus no akmeņiem ārpus cietokšņa.

Tikai 1863. gadā izdevās ģenerālgubernatoram Suvorovam dabūt no ķeizara baznīcas celšanas plāna apstiprinājumu.

Un tā kā dažu desmitu gadu laikā vācu draudze bija vairojusies līdz apm. 10,000 dvēseļu un latviešu draudze līdz pat apmēram 35,000 dvēseļu, tad iestājas liela neērtība, kas tapa ar katru gadu nepanesamāka un kura piespieda domāt pie jaunas baznīcas celšanas latviešu draudzei.

Jūlijā 1896.gadā tapa pirmā dāvana 10 rubļu lielumā iedota šai baznīcas celšanai. Tā paša gada ticības atjaunošanas svētkos tapa šim mērķim vācu draudzes dievvārdos pirmās dāvanas lasītas un tā paša gada Ziemas svētkos atkal latviešu dievkalpojumā.

Abas draudzes no tā laika strādājušas uzcītīgi un vienprātīgi pie šī darba.; pilsēta dāvināja tā saukto lielā pumpja laukumu baznīcas celšanai. Administrācija izdabūja no iekšlietu ministra kunga atļauju vispārīgai dāvanu lasīšanai visu evang. ticīgo pilsētas iedzīvotāju starpā. Pateicoties ļoti teicamai dāvanu lasīšanas organizācijai, pie tā īpaši lieli nopelni toreizējam Sv. Ģertrūdes baznīcas inspektoram Eduard Kaull kungam, dāvanu pasniedzēju devībai un dāvanu lasītāju uzcītībai, salasīja lieldienās 1899. gadā 88,000 rubļus. Šis kapitāls auga vēl caur dažādu iestāžu dāvinājumiem un citiem ziedojumiem tā kā varēja sākt domāt pie baznīcas celšanas. No vairākiem iesniegtiem baznīcas plāniem dabūja pirmo godalgu Profesora adj. W. von Strika plāns, pēc kura arī nolēma celt jauno baznīcu. Pēc tam kad mūrnieku darbi bija uzdoti mūrnieku meistaram Peter Radziņš kng., iesāka 7. matā 1903. gadā celt baznīcu, tā pamata akmeni šodien liek, un proti tai dienā, kurā pirms 38 gadiem lika pamata akmeni vecajai Sv. Ģertrūdes baznīcai.

Lai dievs palīdz turpināt un pabeigt šo jaunās Sv. Ģertrūdes baznīcas celšanu! Lai viņš sargā no briesmām visus, kas pie tā strādā!

Lai viņš dod, ka šis nams, kas izcēlsies šinī vietā, vienmēr paliek par vietu, kur evangeliuma gars un kristīga dzīve mājo un kura bērnu bērniem lai liecina par tēvu vienprātību un viņu mīlestību pret dārgo evang. luterisko baznīcu.”