Svētdienas skoliņa mūsu draudzē

Dziesma ir beigusies un draudze metas ceļos grēksūdzes lūgšanā. Katrs noteikti piedomā par savām kļūdām un vismaz brīdi sajūtas vainīgs Dieva priekšā.
Arī es esmu vienas nedēļas laikā vismaz pāris reizes nodarījusi sāpes ar vārdiem. Cik viegli šie sāpīgie vārdi nāk pār lūpām, kad esi dusmīga, cik grūti ir apstāties un padomāt. Mēs bieži domājam, ka esam labāki vai zinošāki par citiem un ka bez mūsu padoma neiztikt. Bet vai otrs tajā brīdī vēlējās to dzirdēt? Vai otrs tādēļ jūtas labāk? Piedodiet mani tuvākie, piedod un esi žēlīgs mūsu Debesu Tēvs!
„Tavi grēki tev ir piedoti,” saka mācītājs un visi atviegloti var piecelties kājās.

Nu jau sāk skanēt pirmais psalms. Mudinām bērnus iet pie altāra. Kad esam kārtīgi sastājušies uz ceļiem altāra priekšā, mācītājs aizdedz sveci un svētī mūsu jauko skolēnu pulciņu, svētī šīs dienas nodarbību un novēl mums Dieva klātbūtni. Šajā brīdī visi bērni ir klusi, pazemīgi un mierīgi.
Ceļamies kājās. Edgars sniedz man savu rociņu, Zenta uzmanīgi nes aizdegto sveci, lai liesmiņa nenopūšas. Visi bariņā dodamies augšā uz savu nodarbību telpu. Draudze noskatās uz mūsu mazo procesiju. Vienas durvis, trepes un otras durvis, te jau mēs esam.

Sveci noliekam goda vietā. Kad drēbes ir pakarinātas un visi mazliet nomierinājušies, kāds no bērniem palīdz salikt krēslus aplītī.
Visi sasēžamies mūsu lūgšanu aplītī. Mazais Kārlis ir paņēmis mūsu skoliņas rotaļlietu aitiņu – Timotiju. Tā vienmēr piedalās mūsu nodarbībās. Nu tā, miers un pauze, esam klāt – šeit un tagad. Katrs ir gaidīts, tādēļ pastāsta pēc kārtas, kas iepriekšējā nedēļā svarīgs ir noticis. Labas atzīmes, sākusies skola, jutos labi utt. - katram ir svarīgs tieši viņa notikums.

Pieceļamies kājās un kopīgi lūdzam Dievu. Visiem sejas ir nopietnas. Nākošais uzdevums ir pie galda. Guntiņa mazākajiem parāda, kas jādara ar balodīšu figūrām, bet lielajiem bērniem viņa izdala mūsu mācību grāmatiņas.

Tālāk stāstu par Jēzus kristīšanu un Svētā Gara balodi. Pa to laiku arī mūsu balodīši ir izkrāsoti, atliek tikai salocīt spārnus. Bērni cītīgi loka „vēdeklīti”, bet Guntiņa uzstāda mūsu šis dienas filmiņu.

Bērni skatās ar interesi, jo pats stāsts ir zināms, šoreiz to var redzēt filmiņā. Paldies Guntiņai, ka atveda savu datoru, jo bērniem daudz labāk paliek atmiņā stāsts kopā ar bildi. Es novācu un sakārtoju darba vietas. Filmiņa ir beigusies, bērni grib skatīties vēl, bet šoreiz beidzam. Abas ar Guntiņu apsolām, ka citu svētdienu atkal rādīsim filmiņu. Bērni, paņēmuši katrs savu balodīti, uzvelk jaciņas un visi kopā dodamies lejā pie dievgalda. Mācītājs mūs sagaida pie altāra. Pēc tam dodamies savās sēdvietās un piedalāmies dievkalpojuma nobeigumā.

Dziesma, miers un Dieva klātbūtne. Tās ir sajūtas ko katrs saņem tieši šeit un tagad. Mēs, skolotājas, atvadāmies no bērniem un vēlam svētītu darba nedēļu.