Luters un lūgšana – garīgās dzīves pamats
Lutera lūgšanas izpratne, tāpat kā viņa teoloģija, dziļi sakņojas Sv. Rakstos. Pirms tālāk aplūkojam Lutera domas par lūgšanu un tās bibliskās saknes, ir mazliet jāpastāsta par laikmetu, kurā aizsākās Reformācija. Mūsdienu kristietim tas nemaz tik svešāds neliktos, jo līdztekus zināmajam baznīcas klosteru misticismam plauka un zēla arī dažādi “reanimēti”, ar kristietību nesavienojami pagāniski un maģiski strāvojumi. Bija ļoti cienījami aizrauties ar alķīmiju un okultismu. Ar to nodarbojās gan valstu vadītāji un izglītotā aristokrātija, gan zināma daļa baznīcas elites. Vienkāršā tauta, kas baznīcai piederēja brīžiem vien formāli un cieta no izglītības trūkuma, atradās māņticības varā. Tieši tāpēc Luteram un viņa aizsāktajai Reformācijai piedēvē teicienu Sola scriptura – tikai Raksti! Baznīca jābūvē uz skaidrās Sv. Rakstu mācības pamata, nevis no pagānisko filozofu un Renesanses okultistu piedāvātajām idejām.
Mēs labi zinām, ka bez lūgšanas mūsu garīgajā dzīvē pietrūktu kaut kas dziļi nozīmīgs. Pat vairāk, bez lūgšanas, kas primāri ir komunikācija, saruna ar Dievu, mūsu garīgā dzīve nemaz nav iespējama. Sv. Raksti par to runā nepārtraukti. Luters savā lūgšanu dzīvē nedarīja neko vairāk, kā vien sekoja Rakstos dotajām norādēm, kā to visu laiku bija darījusi Baznīca pirms viņa. Būt par kristieti bez lūgšanas ir tikpat neiespējami, kā būt dzīvam bez elpošanas – mums atgādina M. Luters.
Savā Mazajā katehismā M. Luters mums ir atstājis vairākas noderīgas, vienkāršas lūgšanas, ko savā garīgajā dzīvē var lietot ikviens. Gan sākot savu dienu, gan darot dienas darbus un visbeidzot dienu noslēdzot, mēs esam aicināt nepārtraukti piesaukt Dievu. Atcerēsimies apustuļa Pāvila pavēli lūgt Dievu bez apstājas! To gan grūti paveikt, taču, sperot mazus, bet apņēmīgus soļus, ir iespējams pievarēt pat vistālāko ceļu. Vienkāršas Lutera formulas var kalpot kā labs sākums disciplinētai un sirsnīgai lūgšanu dzīvei.
Lutera vārdi: Dod, ka es varu lūgt ne tik vien ar savu muti; palīdzi, ka varu lūgties no savas sirds dziļumiem! pārsteidzoši un mazliet noslēpumaini sasaucas ar daudzu senāku kristīgo mistiķu un Baznīcas tēvu izpratni par dažādiem lūgšanas līmeņiem, kur lūgšana sākas no lūpām, izrunājot vārdus, un ar laiku iemājo sirdī, kas sasniegusi pilnīgu vienotību ar Dievu.
Reformācijas laikmets bija lielu cīņu laiks. Cīņas bija gan politiskas, gan militāras, gan arī garīgas. Vienas izcīnīja ar varu un ieročiem, citām bija vajadzīgs gluži citāds spēks. Luters uz lūgšanu raudzījās kā uz vienīgo ieroci garīgajās cīņas, kad nācās saskarties ar garīgajiem ienaidniekiem. Lūgšana ir Baznīcas stiprā siena un cietoksnis; tā ir svētīgs kristiešu ierocis – tā Luters dēvēja lūgšanu. Ja garīgo cīņu primāri saprotam kā Baznīcas seno cīņu ar grēku un sātanu, šie vārdi kļūst vēl nozīmīgāki. Luters bija cilvēks, kurš bija absolūti pārliecināts par ļauno spēku realitāti un postošo ietekmi uz cilvēku dzīvi. Līdz ar Reformāciju Eiropā garīgā cīņa no klosteru mūriem nonāca zemnieku būdiņās un ikviens kļuva par šīs cīņas dalībnieku. Raugoties uz Tēvreizes pēdējo frāzi – un atpestī mūs no ļaunā – Luters saprata tieši reālu, personificētu ļaunumu, nevis abstraktu ideju. Šeit viņa teoloģija atkārto to, kas Baznīcas tradīcija bija zināms gadsimtiem ilgi. Izkop paradumu aizmigt ar Tēvreizi uz lūpām katru vakaru, kad tu ej gulēt, un atkal, kad tu no rīta celies augšā. Un ja apstākļi, vieta un laiks to atļauj, lūdzies pirms tu dari visu citu. Tā tu ar pārsteigumu un bez brīdinājuma apsteigsi velnu, vienalga, vai tu būsi gatavs vai nē, pirms viņš tevi panāks un liks tev gaidīt. Jo labāk ir lūgties tagad, kad tu esi tam pusgatavs, nevis vēlāk, kad tu vispār tam neesi gatavs.
Luters lūgšanu tēmai ir veltījis daudzus rakstus un grāmatas. Tas norāda uz viņa dziļo izpratni par to, kas kristīgajā dzīvē ieņem vienu no svarīgākajām vietām. Par dižo reformatoru var sacīt daudz, jo paveiktais darbs un atstātais mantojums pasaules vēsturē ir ierakstīts ar neizdzēšamiem burtiem. Bet mūsu uzdevums ir paturēt prātā, ka aiz visa diženuma un sasniegumiem mēs redzam vienkāršu un dievbijīgu cilvēku, kura lielākais dzīves mērķis bija kalpot kristīgajai Baznīcai un savam Pestītājam. Tādā veidā M. Luters kalpo mums par piemēru, kam būtu vērts sekot arī mūsu aizņemtajā ikdienā. Gluži kā viņš pats ir sacījis – man ir tik daudz darba, ka pirmās trīs stundas es pavadīšu lūgšanās!
Reformācijas svētku laikā atcerēsimies ne tikai vēsturiskos notikumus, bet atradīsim laiku savai garīgajai dzīvei! Mārtiņš Luters to droši vien novērtētu, jo arī viņa dzīve bija tieši tāda pati.
Edmunds Vizla, mag. Theol.
